Platons, kura mācību ietekmēja arī pītagorieši un eleāti, saglabāja sava skolotāja galveno filozofisko ievirzi – uzskatu par filozofiju kā par kalpošanu mūžīgajam un nepārejošajam – un rūpes par dvēseli. Viņš 387.g.p.m.ē. Atēnās nodibināja filozofisko skolu, kura kā garīgās dzīves centrs pastāvēja līdz 529.g., kad to slēdz imperators Justiniāns, ar to “noslēdzot” grieķu filozofijas vēsturi (tā pastāvēja 915 gadu). Platonam filozofs ir cilvēks, kas dzīvo īpašu dzīvi, kura virzīta uz dvēseles ārstēšanu un sabiedrības atjaunošanu..
Vispārsteidzošākais ir tas, ka tieši mūsu gadsimtā sākas arī patiesi produktīva Platona kritika. Nebūs pārspīlējums teikt, ka tikai mūsdienās “dievišķais” Platons tika nocelts no debesīm uz Zemes un padarīts par tai piederošu filozofu.
Antīkajā pasaulē ir bijušas pazīstamas daudzas Platona biogrāfijas, kuru autori pa daļai bijuši viņa tiešie skolnieki, taču līdz mūsdienām tās nav saglabājušās.
Platona dzimtas (tēva) zemes īpašums atradās pie Kēfisas upes apmēram viena kilometra attālumā no Atēnām. Tur vēlāl viņš nodibinās savu filozofijas skolu, kuru nosauks par Akadēmiju.
Precīzi nav zināms, kad un kur Platons ir dzimis. Dažas liecības to attiecina uz 430./429.g.p.m.ē. (Perikla nāves laiks). Iespējams arī 428./427.g.p.m.ē.. Viņš piedzīvoja 82 gadu vecumu. Platons bija liecinieks vēsturiskās traģēdijas pēdējam cēlienam: Atēnu varas norietam un sabrukumam. Viņš nodzīvoja pietiekami ilgi, lai redzētu pavisam citādi veidotās Maķedonijas Filipa valsts uzplaukumu.…
