Policijas darbinieka saskarsmes ētikas ievērošana mijiedarbībā ar sabiedrību un kolēģiem

Aristotelis ētiku iekļauj praktiskajā filozofijā, saistot to ar politiskiem, tiesiskiem un ekonomiskiem jautājumiem. Ētikai, kā praktiskajai filozofijai jaatbild uz jautajumu Kas man jādara? Kanta ētikā atbilde uz šo jautājumu tiek sniegta ar kategoriskā imperatīva palīdzību, kas dots kā vispārīgās darbības likums, - jārīkojas tā, lai Tava rcība varētu kļūt par vispārīgu normu. Citiem vārdiem sakot, - jādara tā, lai būtu labi, ja visi tāpat rīkotos. Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas būtiskām problēmam, par cilvēka dzīves ceļiem, orientācijas iepējām pasualē. Kas man jādara, ka man jādzīvo, - šie jautājumi saistītii ar konkrēta katra cilvēka dzīvi, ar noteiktu telpu un laiku, ar izvēli, kas jāizdara pašam cilvēkam. Tā ir izvēle – kādam man jābūt, kā cilveciskai būtnei, dziļi personiska un būtiska izvēle, ar tūkstošs nezināmajiem, ar riska un neparedzetu situāciju momentiem. Darbošanās informācijas trūkuma vai arī pārpilnības apstākļos jau nav ispējams bez emociju un gribas palīdzības, lai pieņemtu lēmumu, kas prasa personisko atbildību. Jau paša ētikas jēdziena daudznozīmīgums paver iespējas atbildēt dažādi. Pie tam ētika kopā ar morāli un tikumību aptver visu sabiedrības un personības dzīvi. Filozofijas doktors Andris Rubenis raksts: „ Precīzā nozīmē ētika ir mācība, kuras priekšmets ir faktiskā vai iespējamā morāle; savukārt morāle ir likumu, normu un vērtību sistēma, kas nosaka to, kāda rīcība tiek uzskatīta par tikumiski labu noteiktas sabiedrības ietvaros.” Detalizētāk – ētikas priekšmets ir cilveku rīcība un to noteicošās morāles normas, principi, vērtības, motīvi, sabiedriskā doma.