Plašsaziņas līdzekļos nereti izskan ziņas, kurās tiek vēstīts sabiedrībai par policijas darbinieku kļūdām pildot amata pienākumus, vai pat neētiskām un kriminālām darbībām. Retāk par labajiem darbiem, panākumiem. Mediji ir orientēti uz sensācijām, tāpēc burtiski „medī” šīs negatīvās ziņas. Bieži vien šos labos darbus un lieliskos panākumus spēj aizēnot sīki, neētiski notikumi, kuri nebūt nav izplatīti un ievērojami policijas darbinieka ikdienā. Piemēram, kāds noskatījies, ka policists pa ceļam uz darbavietu aizved savu bērnu līdz skolai, steidzas ziņot internetā par policista dienesta auto ļaunprātīgu izmantošanu personiskām vajadzībām. Tālāk šī ziņa tiek „apaudzēta” ar negatīvi noskaņotu cilvēku komentāriem, kā rezultātā cieš policijas tēls. Sabiedrība aizmirst, ka policists arī ir cilvēks un sabiedrības loceklis, kam ir tiesības uz normālu dzīves kvalitāti. Protams, ja policists vestu savu bērnu uz skolu ignorējot darba pienākumus, tad tas nebūtu pieļaujami, bet gadījumos, kad tas netraucē tos pildīt- to varētu uzskatīt kā vienkāršu cilvēcisku rīcību.
Valsts policijas darbinieka profesionālās ētikas un uzvedības kodeksa 2. pants nosaka, ka Valsts policijas darbinieks, pildot dienesta pienākumus, kā arī ārpus dienesta vietas un laika ievēro Ētikas kodeksā noteiktos pamatprincipus. Situācijās, kuras nav minētas Ētikas kodeksā, rīkojas saskaņā ar vispārpieņemtajām uzvedības normām. Tas protams, policijas darbiniekam uzliek par pienākumu būt par cilvēku ar priekšzīmīgu uzvedību. Policijas darbiniekam ārpus darba laika ir jārūpējas, lai viņa uzvedība, rīcība un izskats neapkaunotu visu tiesībaizsardzības sistēmu, tai skaitā- Valsts policiju.
Ikdienā policijas darbiekiem tiek pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība, vairāk nekā citu profesiju pārstāvjiem. Tāda pati uzmanība tiek pievēŗsta arī skolotājiem, mācītājiem, tiesnešiem, tiem profesiju pārstāvjiem, kuri nodarbojas ar sabiedrības locekļu audzināšanu, garīgo stiprināšanu un morālo atbalstu, kā arī ar sabiedrisko uzvedības normu ievērošanas kontroli, uzraudzību un pārkāpumu sodīšanu.
Kopš brīža, kad policists ir devis policista zvērestu, tas kļūst par publisku personu. Cilvēku sabiedrība sagaida, ka šo profesiju pārstāvji demonstrēs piemēŗu nevainojamai reputācijai un uzvedībai. Katrs policijas darbinieks reprezentē valsts tiesībaizsargājošās iestādes kopumā. Policijas darbiniekiem nav pieļaujams radīt sliktu slavu un sliktu uzskatu kopumu par valsts tiesībaizsargājošajām iestādēm. To nevar attaisnot ar darbinieka slikto garastāvokli, vai citu
