Vārds “polimērs” ir cēlies no grieķu vārdiem poli – daudz un meros – daļa. Polimēri jeb lielmolekulārie savienojumi ir savienojumi, kuriem ir liela molekulmassa. Pirmo reizi polimēru ieguva 1907. gadā, šis polimērs bija bakelīts.
Visus lielmolekulāros savienojumus pēc izcelsmes var iedalīt trīs lielās grupās:
1)Dabiskie -kaučuks, celuloze, proteīni, nukleīnskābes
2)Mākslīgie – gumija, celuloīds, viskoze
3)Sintētiskie – polietilēns, kaprons, bakelīts,epoksīdsveķi.
Polimēru molekulas sauc par makromolekulām. Tās veidojas, daudziem monomēriem savstarpēji saistoties. Monomēri ir tādas vielas kuru molekulas polimerizējas. Posmus, kas makromolekulā atkārtojas, sauc par elementārposmiem. Elementārposms raksturo polimēra sastāvu un uzbūvi.
Iegūstot sintētiskos lielmolekulāros savienojumus, monomēra atlikumi saistās savā starpā ar kovelentajām saitēm, veidojot garas virknes – makromolekulas. Par makromolekulām parasti sauc molekulas, kur relatīva molekulmasa ir lielāka par 10000. Šo makromolekulu raksturo polimerizācijas pakāpe un polimēra molekulmasa. Palimerizācijas pākāpe dažādiem polimēriem var būt ļoti atšķirīga. Tā atšķiras arī viena un tā paša polimēra molekulām. Polimerizācijas pakape parasti sniedzas simtos un tūkstošos, relatīvā molekulmasa ir ap 105 un lielāka.
…
