1. Korupcijas jēdziens
Daudzu pasaules valstu zinātnieki – filozofu, juristu, kriminologu, sociologu, psihologu, ekonomistu, politologu – prātus ir nodarbinājusi un nodarbina savā ziņā vienreizējā un unikālā parādība – korupcija. Tā ir dēvēta par valstiskuma gangrēnu, par astoņkāji, par vēzi, par Sicīlijas sērgu.
Svarīgi ir iepazīties ar korupcijas jēdzienu, jo korupcija ir ļoti mainīga un tai ir dažādi izpausmes veidi.
Viens no vecākajiem rakstu avotiem, kas liecina par korupciju, ir Bībele. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā tā minēta kā negatīva un nosodāma rīcība. Vecās Derības 5. Mozus grāmatā atspoguļota Mozus saruna ar Izraēla tautu, kurā pravietis sludina likumus un tiesu ieteikumus. Piektajā nodaļā viņš saka: „Tev ir jāieceļ sev soģi un ierēdņi visās apdzīvotās vietās, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev piešķīris visās ciltīs, viņi lai tiesā tautu ar taisnu tiesu. Tu nedrīksti tiesu grozīt, tev nebūs uzlūkot neviena vaigu, tev nebūs dāvanas ņemt kukulim, jo dāvana dara gudro acis aklas un pilnīgi pārgroza lietu stāvokli taisnajiem.”
Vēsturiskie fakti liek manīt, ka korupcija ir veca kā pasaule. Cilvēki ar to ir saskārušies visā pasaulē, tikai mainīgs ir tas, cik stipri tā konkrētajā valstī ir izpaudusies.
Tādām senajām kultūrām kā Babilonija, senā Grieķija, Ķīna, Indija un senā Roma korupcija nebija sveša. Tā eksistēja visās senajās civilizācijās. Šīs senās kultūras savā pastāvēšanas laikā bija radījušas diezgan stabilus valstiskus veidojumus, un tāpēc ar tām sākotnēji var saistīt jēdzienu politiskā korupcija, kas izpaužas valsts pārvaldes aparātā. Pirmie korupcijas piemēri bija tiesnešu piekukuļošana un tautas pārstāvju rīcības ietekmēšana.
Sabiedrībā pastāv uzskats, ka korupcija ir amorāla uzvedība, kā rezultātā tiek pazemināta kontaktu lietderība ar indivīdu.
Politiķa ētika ir ideāls, kura realizāciju var kontrolēt sabiedrība. Ja politiķis pārkāpj ētikas standartus, tad sabiedrībai ir tiesības pieprasīt viņa atkāpšanos no ieņemamā amata vai aiziešanu no politikas. Ētikas dabas jautājumi ne vienmēr ir saistīti ar likumpārkāpumiem vai ar krimināli un administratīvi sodāmām darbībām, līdz ar to par ētikas pārkāpumiem ir grūti piemērot dažāda veida sodus. 8. Saeima savas darbības laikā ir pieņēmusi Saeimas deputātu ētikas kodeksu, kas izvirza septiņus principus un vērtības, piemēram, uzticība, godprātība, taisnīgumu, cieņu un pašcieņu.
Pastāv ļoti daudzas korupcijas definīcijas, kā arī ir bijuši daudzi mēģinājumi rast korupcijas jēdziena skaidrojumus. Tomēr vēl joprojām nav pieņemta viena konkrēta, visaptveroša korupcijas jēdziena definīcija, kas kalpotu kā paradigma. To varētu skaidrot ar to, ka valstis ir suverenās, un tās pašas, analizējot savu korupcijas līmeni valstī, pieņem korupcijas skaidrojumus. Pastāv dažas korupcijas definīcijas, kuras ir nepilnīgas – neaptver visas korumpētās darbības. Korupcija ir diskusiju jautājums, kas izraisa strīdus un garas diskusijas. Sabiedrībā ar korupciju saistās viss, kas ir netaisns, negodīgs un viss, kas ir pret indivīda morālo nostāju.
To, kas ir korupcija, bieži definē valsts likumi. Parasti korupcija tiek definēta kā amatpersonu kukuļošana ar mērķi pārkāpt noteikumus, kuri tām būtu jāievēro. Taču papildus juridiskajai pieejai pastāv arī korupcijas definīcijas no sabiedriskās domas un sabiedriskā labuma pozīcijas. Korupciju kā pārkāpumu definē likums, taču tā nav pieņemama ari no sabiedrības viedokļa kā ētikas neievērošana un no politikas viedokļa – kā neturēts solījums kalpot pilsoņiem.
Korupcija līdzīgi jebkurai nozīmīgai parādībai jau sen pārsniegusi vienas valsts vai konkrētas teritorijas robežu, un tāpēc ir pilnīgi nepamatoti uzskatīt, ka valsts viena pati spēj apkarot korupciju savā teritorijā. Korupcija kļuvusi par starptautisku problēmu, kuru valstis var atrisināt tikai kopīgi, veicot kopīgus pasākumus un galvenais – nosakot vienotus kritērijus korupcijas apkarošanai. ES Konvencija par cīņu pret korupciju, kurā iesaistītas Eiropas Kopienas vai ES dalībvalstu amatpersonas, korupciju definē kā tīšu darbību, kad kāds tieši vai ar starpnieku apsola vai nodrošina kādu priekšrocību amatpersonai vai ar amatpersona saistītai trešajai pusei, lai amatpersona rīkotos vai atturētos no rīcības sava pienākuma robežās vai izpildot uzdevumus, tādējādi pārkāpjot savus oficiālos pienākumus. Starptautiskajos dokumentos kukuļošanu iedala aktīvajā un pasīvajā, turklāt tie ir atsevišķi pārkāpumi, bet tie savā starpā ir cieši saistīti. Galvenā atšķirība ir tā, ka aktīvās kukuļošanas gadījumā kukulis tiek piedāvāts, apsolīts vai dots, bet pasīvajā gadījumā – piedāvātais, apsolītais vai dotais tiek pieņemts. Aktīvais kukuļotājs var būt jebkura persona jebkurā statusā, bet pasīvais kukuļotājs – tikai valsts amatpersona atbilstoši katrai konkrētai valstij.
…
