Politiskā krīze ir nekontrolējams politisko attiecību sairums. Tās spilgtākā pazīme ir valsts varas leģitimitātes zudums, politiskās varas nespēja ar pārvaldīšanas līdzekļiem nodrošināt sabiedrības pretrunu risināšanu.
Politiskā krīze ir specifisks politiskās sistēmas stāvoklis, kad padziļinās un saasinās politiskie konflikti līdz pat ienaidnieku cīņai par valsts varu. Tādēļ politiskās krīzes izpratne balstās uz destruktīvo, neregulējamo nulles summas konfliktu attīstības izpratni.
Sākumstadija. Konflikta priekšmets netiek apspriests, bet uzmanības centrā atrodas konflikta dalībnieki. Notiek konflikta politizēšana un novēršanās no reālās konflikta problēmas. Izpratnes centieni izpaliek. Pamazām arvien skaidrāk izpaužas atriebības tieksme. Manipulēšana ar ienaidnieka tēlu kļūst par tuvāko mērķi cīņā ar pretinieku.
Konflikta paplašināšanās. Tā ir cieši saistīta ar masu mediju politisko pozicionēšanos un iesaistīšanos politiskajā propagandā viena konflikta subjekta pusē. Konflikta paplašināšanās notiek, ja konflikta subjekts novēršas no konflikta priekšmeta. Reālie fakti zaudē savu nozīmi, un tos aizstāj baumu izplatīšana un savstarpēji personiskie apvainojumi. Konflikta dalībnieki aizmirst par personisko atbildību un kolektīvās bezatbildības aizsegā uzsāk plašu politisko propagandu, kas vērsta pret oponentu.
Konflikta subjektu atsvešināšanās. Diskusiju iespējām tiek pārvilkta svītra līdz ar sabiedrības iesaistīšanu konfliktā un sabiedriskās domas izmantošanu kā politisku argumentu. Konflikta subjektu savstarpējās sarunas aizstāj politiskā aģitācija, kurā iesaistās arī masu mediji viena vai otra spēka pusē. Masu mediji sāk sludināt , ka politiskais pretinieks ir zaudējis vēlētāju uzticību, un šajā kontekstā viens politisks šovs seko otram.
Vardarbības izmantošana. Politiskas jomā tā izpaužas dažādās formās: karš, revolūcija, valdības gāšana, parlamenta atlaišana, konstitūcijas grozīšana. Izveidojas specifisks politiskās sistēmas stāvoklis – politiskā krīze. …
