I. Politiskā līdzdalība un tas nozīme politikā
Vēsturiski ir izveidojusies tāda situācija, ka sabiedrībā pastāv divas plašas jomas - valsts un pilsoniskā sabiedrība.
Politiskajā zinātnē ar jēdzienu pilsoniskās sabiedrības pieņemts apzīmēt tās sabiedriskās darbības un indivīdu sociālo attiecību sfēras, kuras valsts tieši nekontrolē un neietekmē, t.i, reliģiju, interešu grupas, kultūru u.tml. Pilsoniskā sabiedrība ir joma, kurā indivīdi pašorganizējas, veidojot dažādas autonomas grupas un biedrības (politiskās partijas, masu saziņas līdzekļus utt.) un brīvi izpaužoties atšķirīgos aktivitāšu veidos. Šīs pašizpausmes rezultātā veidojas dažādu viedokļu un interešu konflikti, kuru risināšanai nepieciešama valsts. Taču valsts nevar sekmīgi darboties un risināt šos konfliktus bez strīdā iesaistīto pušu līdzdalības.
Ar terminu politiskā līdzdalība jeb līdzdalība politikā saprot indivīdu iesaistīšanos politiskās aktivitātēs nolūkā ietekmēt valsts pārvaldes sistēmu un tās darbību sev vēlamā virzienā. Ja cilvēki atsakās no līdzdalības vai kādu iemeslu dēļ tā viņiem ir liegta, viņi nevar būt pilnvērtīgi sistēmas locekļi. Piemēram, ja valsts iedzīvotājam kādu iemeslu dēļ nav tiesību piedalīties vēlēšanās vai referendumā, tad viņš nevar ietekmēt līderu izvēli, valsts politisko kursu. Līdz ar to šis cilvēks zināmā mērā ir izolēts no valsts politiskās dzīves. Mūsdienās politiskā līdzdalība tiek uzskatīta par pozitīvu, pat nepieciešamu parādību ikvienā politiskajā režīmā, jo tā netieši demonstrē atbalstu attiecīgajam režīmam. Tādēļ ne vienā vien nedemokrātiskā režīmā var novērot piespiedu pasākumus publiskas, redzamas politiskās līdzdalības nodrošināšanai.
…
