Politiskā un morālā pienākuma attiecības
Politikas ētika ir valsts humānas vadīšanas māksla, varas īstenošanas, sabiedrības un sabiedrisko procesu pārvaldes ētika un kultūra. Tā dod arī politiskas rīcības ētisku vērtējumu, pēta ētikas un politikas auglīgas, savstarpēji bagātinošu attiecību iespējas. [5.74.]
Runājot par politisko un morālo pienākumu, pirmkārt, ir jāmin Platons. Viņš savā dialogā “Kritons” pirmais sāka runāja par šīm tēmām. Viņš izvirzīja domu, ka “pats galvenais ir nevis dzīvot, bet krietni dzīvot.” [6.87.] Dzimtene un tās Likumi ir lielākais dārgums un svētums un pret tiem nekādu iemeslu dēļ nedrīkst izturēties nekrietni. Dzimtene ir dārgāka par tēvu, māti, draugiem un visiem pārējiem priekštečiem. Nedrīkst arī tik ļoti pieķerties dzīvei, ka jāpārkāpj svētie Likumi, lai glābtu sevi. Platons uzskata, ka, ja cilvēks nepakļaujas tiesas spriedumiem un rīkojas nekrietni aizbēgot no ieslodzījuma, tad viņš iznīcina likumus un visu valsts kārtību: “Ja mēs no šejienes gribētu aizbēgt un mums stātos ceļā Likums un Valsts un vaicātu: “Pasaki, Sokrat, - kas tev ir padomā? Vai ar to, ko grasies darīt, tu nedomā, ciktāl tas no tevis atkarīgs, iznīcināt mūs – Likumus un visu Valsti? Jeb vai tev šķiet, ka var palikt sveika un vesela tāda valsts, kur tiesas spriedumiem nav nekāda spēka un kur privātpersonas tos var apgāzt un atcelt?””[6.88.]...