II pasaules kara laikā pretošanās kustības rindās dzima sapnis par jaunu Eiropu – Eiropu,
kas būtu brīva no antagonistiska nacionālisma. Itāļu federālists Altjero Spinelli un Žans Monē
kas iedvesmoja Šūmaņa plānu, ar kuru 1951.g. tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena
bija divu Eiropas integrācijas modeļu – federālisma un funkcionālisma – galvenie proponenti.
Federālisma vadmotīvs ir doma, ka vietējām, reģionālajām un centrālājām pārvaldes ie
stādēm jāsadarbojas un citai citu jāpapildina.Funkcionālā pieeja savukārt atbalsta pakāpenisku
suverenitātes pārnešanu no valsts uz kopienu. Mūsdienās abas pieejas ir saplūdušas pārliecībā,
ka valsts un reģionālās pārvaldes iestādes ir jāsalāgo ar neatkarīgām, demokrātiskām kopienas
iestādēm, kurām jāuzņemas atbildība tajās jomās,kur efektīvāki par atsevišķu valstu darbību ir
kopīgi pasākumi: vienots tirgus, monetārā politika, ekonomiskā un sociālā kohēzija, ārpolitika
un drošības politika, nodarbinātības politika, vides aizsardzība, ārpolitika un aizsardzība, brīvī
bas un tiesiskuma telpas radīšana.
Savienība pastāv kā attīstīta daudznozaru integrācijas forma un tās kompetencē ir 15
dalībvalstu tautsaimniecība, rūpniecība, politika, pilsoņu tiesības un ārpolitika. Savienības sa-
tversme, kas dalībvalstis vieno stingrāk, nekā jebkurš divpusējs līgums starp suverēnām vals-
tīm, ir 1951.g. Parīzes Līgums, ar kuru nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena ( EOTK ),
Romas Līgumi,ar kuriem nodibinātas Eiropas Ekonomikas kopiena un Eiropas Atomenerģijas
Kopiena (1957), kurus grozīja Vienotais Eiropas akts (1986), Māstrihtas Līgums par Eiropas
Savienību (1992) un visbeidzot Amsterdamas Līgums (1997). ES ģenerē tieši piemērojamus
tiesību aktus un rada īpašas tiesības, uz kurām tās pilsoņi var paļauties.…
