Politiskās elites īpatnības veidošanās postsociālistiskajās valstīs

Pagātnes mantojuma ietekme uz elites attīstību Austrumeiropas postsociālistiskajās valstīs
Runājot par totalitārā pagātnes mantojuma ietekmi uz elites veidošanās un attīstības procesu Austrumeiropas postkomunistiskajās valstīs, sākumā jāpievērš uzmanība tam, kādi apstākļi pārejas periodā uz demokrātiju šajās valstīs ietekmēja elites veidošanos.
Pirmkārt, lai arī postsociālistiskajās valstīs bija nomainījies politiskais režīms, un uzsākts demokrātisko reformu realizācijas process, pārmaiņas valsts politiskajā elitē, kas bija tieši saistīta ar šo reformu īstenošanas kvalitāti, notika daudz lēnāk. Būtībā pārejas periodā demokrātisko kustību aktīvistu vidū valdīja ilūzija, ka tiklīdz tiks nomainīts valsts politiskais režīms, līdz ar to automātiski nomainīsies arī valsts politiskā elite, dodot vietu jaunajiem demokrātiskajiem spēkiem. Taču, kā tika pierādīts praksē, liela daļa komunistiskās elites efektīvi iekļāvās jaunajā, demokrātiskajā elitē1.
Šajā kontekstā, protams, var runāt par visai daudziem apstākļiem. Pirmkārt, komunistiskajai elitei, lai arī tā bija savas spējas un profesionalitāti attīstījusi PSRS laikā, bija specifiskās zināšanas un iemaņas, kas bija nepieciešamas kvalitatīvai valsts pārvaldei. Principā, lai arī postkomunistiskajās valstīs sociālismu nomainīja demokrātija, pieredze, ko bija uzkrājusi elite 50 PSRS administratīvās sistēmas eksistences gadu laikā bija pietiekami nozīmīga, lai to zināmā veidā transformējot varētu pielāgot arī demokrātiskas valsts pārvaldei.
Lielākai daļai demokrātisko kustību līderu, kas parasti nāca vai nu no vietējās inteliģences, komunistiskā režīma ietvaros represēto personu vidus, kā arī lokālajiem sabiedriskajiem aktīvistiem, kas spēja sev par labu efektīvi organizēt masas, turpretī nebija īpašas pieredzes valsts pārvaldes realizācijā.…