Referāta tēma „Politiskās socializācijas process” būtību jeb, citiem vārdiem, par to, kā cilvēks top par politikas procesu pilntiesīgo dalībnieku. Cilvēks kā būtne mūsu sabiedrībā tiek uzskatīts par svarīgāko, līdz ar to arī visi procesi, kas notiek šo cilvēku - viņa integrēšanās sabiedrībā, rīcība kādā konkrētā situācijā, personības attīstība u.c. Socializācija nav apskatāma kā viendabīgs process, tā saistīta ar dažādiem sabiedrības (ārējiem) un paša cilvēka personības (iekšējiem) faktoriem. Veiksmīga socializācija kalpo kā savdabīgs garants sabiedrības stabilitātei. Cilvēks piedzimst kā nevarīgs organisms, taču viņš ir potencionāli augsti attīstīta personība.
Referāta pirmajā daļā tiks noskaidrota socializācijas procesa (kā psiholoģijas fenomena) būtība, tiks definēts pats jēdziens – socializācija, kā arī sīkāk tiks aprakstīti daži tā aspekti. Otrajā daļā jau tiek runāts tieši par politiskās socializācijas procesu, par tā galvenajiem aģentiem un ietekmi uz cilvēka politisku nostāju, attieksmēm, vērtībām un uzskatiem. Savukārt pēdējā sadaļā jau iet runa par politiskās socializāciju un politiskā kultūras savstarpējām attiecībām, jo, manuprāt, būtu nekorekti runājot par politiskās socializācijas procesu nepieminēt to ietekmi uz politisko kultūru. Tādējādi pēdēja referāta sadaļa tiks veltīta tieši politiskās kultūras un politiskās socializācijas korelācijai un mijiedarbībai. Īsumā tiks aprakstīts politiskās kultūras jēdziens, to galvenās iezīmes, kā arī galvenie tās tipi. Atsevišķi vēl tiks apskatīts politiskās kultūras ietekme uz politiskiem procesiem un cilvēku politisko uzvedību un politisko uzticēšanos.
Šo jēdzienu pirmo reizi zinātniskajā literatūrā skaidroja Emīls Durkheims (1858–1917). Savās slavenajās lekcijās Sorbonā viņš atzīmēja, ka socializācija ir nemitīgs process, kuram pakļauti visi cilvēki un kurš jāuzskata par specifisku un speciālu kulturālu atklājumu cilvēku sabiedrībā, jo šajā procesā tiek saglabāta pati sabiedrība.1
Socializācija – sociālās un kultūras pieredzes (darba iemaņu, zināšanu, normu, vērtību, tradīciju) apguve un tālāka attīstīšana; process, kura gaitā indivīds iekļaujas sabiedrisko attiecību sistēmā un kurā veidojas viņa sociālās kvalitātes. Socializācijas jēdziens ir plašāks nekā jēdzieni “izglītība”, “apmācība”, “audzināšana”. Bez audzināšanas, t.i., sociāli kontrolējamiem, organizētiem, plānveidīgiem procesiem, socializācija ietver arī stihiskus, spontānus procesus, kas ietekmē personības veidošanos. Mūsdienu sabiedrībā galvenie socializācijas institūti, kas iesaista indivīdu sabiedrības dzīvē, māca viņu izprast kultūru, izturēties kolektīvā, apliecināt sevi un veikt dažādas sociālās lomas, ir ģimene, mācību un audzināšanas iestādes, darba kolektīvs, sabiedriskas organizācijas, masu komunikācijas līdzekļi. Ļoti nozīmīgs bērnu un jauniešu socializācijas institūts ir vienaudžu sabiedrība.…
