Eiropas kultūrā populārā mūzika pastāvējusi kopš viduslaikiem. Tā mainījās laika gaitā, bet nemainījās savā būtībā: vienkāršībā un pieejamībā. Šodien Rietumos par populāro mūziku dažreiz uzskata ne tikai estrādes dziesmas vai hītparādes grāvējus, bet arī operu ārijas slaveno dziedoņu priekšnesumā. Iemesls – visi labi pazīst šos skaņdarbus vai arī izpildītājus un labprāt pērk šos skaņu ierakstus.
1.1. Viduslaiku Eiropas populārā mūzika un mūziķi
Mums ir grūti aptvert, cik lielā mērā viduslaiku Eiropā atšķīrās dažādu sociālo kārtu pārstāvju dzīve. Katrai kārtai bija sava pasaules izjūta, savas domas, tērpi, ēdieni, runas vieds.Tādu pašu situāciju varēja vērot arī tā laika mūzikas dzīvē – tāds pats bezdibens šķīra baznīcas dziedājumus no zemnieku deju mūzikas.
Tieši tad, viduslaikos, parādās arī tāda mūzika, kura uzņemas īpašu tiltiņa lomu , lai savienotu šīs dažādās pasaules.
Izsenis viduslaiku Eiropā eksistēja tādas mūzikas parādības, kuras sasniedza praktiski jebkura cilvēka ausis, – vai tas būtu pilsētas amatnieks vai izsmalcināts galminieks, vai ierēdnis, vai zemnieks. Nereti starp pilsētas profesionāliem mūziķiem gadījās arī tādi, kuri laiku pa laikam spēlēja vai dziedāja galmā. Apgūstot tur smalkās mūzikas paņēmienus, kā arī atsevišķus elementus (melodiskos gājienus, deju ritmus un pat instrumentus), tie sāka tos izmantot, spēlējot pilsētnieku kāzās, bērēs, kā arī tirgus laukumā. Bet uz tirgu taču devās arī zemnieki, kuriem bez precēm to vezumos gāja līdzi arī dziesmas. Šādā veidā pilsētas mūziķiem radās iespēja bagātināt savu muzicēšanu arī ar lauku mūzikas elementiem.
Rietumos, it sevišķī Francijā, 11.–12. gadsimtā par vienu no ievērojamākām figūrām kļuva žonglieris. Tajos tālajos laikos žonglieris bija aktieris, kas uzjautrināja publiku, izpildot visu, ko prata: dziedāja, dejoja, rādija akrobātiskus brīnumus, tēloja dzīvniekus un, starp citu, arī žonglēja. Viņi savu māku bieži rādija pilsētas tirgus laukumos, bet dažkārt tos pie sevis uzzaicijāja uzstāties pat bagāti pilsētnieki un aristokrāti.
Renesances un baroka laikmetā, kad visur Rietumu un Centrālās Eiropas valstīs sāka parādīties pirmās universitātes un speciālās baznīcas skolas, ļoti lielu nozīmi ieguva studentu dziesmas. Tās stipri atšķīrās no agrāk dziedātā. Šo dziesmu pamatā bija baznīcas dziedājumi; studenti nereti melodijas saglabāja pilnībā, bet mainīja tikai tekstu. Ar laiku melodijas tika sacarētas pa jaunam, balstoties uz vienkāršotiem dievkalpojumu mūzikas principiem. Teksti savā formā praktiski vienmēr parodēja garīgās dzejas žanrus, t.i., tika izmantoti to žanru stilistiskie modeļi vai to elementi. Šo dziesmu teksti bieži līdzinājās lūgšanām un himnām, bet saturiski tajās tika dziedāts par studentu dzīves grūtumu, par nelaimīgu mīlestību, par dzīrēm draugu pulkā vai kautiņiem.…
