Portrets kā tēlojuma elements romānos: Gistavs Flobērs "Bovarī kundze"; Onrē de Balzaks "Gorio tēvs" ; Šarlote Brontē "Džeina Eira"

Tēlojums un portretējums pēc Harija Hirša „Prozas poētikas”.
Tēlojuma īpatnības.

Tēlojums atklāj darbību, varoņa psiholoģiju un notikumu apstākļus. Tāpat kā stāstījums ir prozas vēstījuma galvenā daļa un pamats, tā tēlojums savukārt ir stāstījuma centrs, bieži vien arī visa teksta pamats un mākslinieciskā satura galvenais veidotājs. Tēlojums tieši „parāda” notiekošo, lasītāja „acu priekšā” izvērš darbību, ļaujot soli pa solim sekot varoņiem, redzēt, ko viņi dara, izjust viņu pārdzīvojumus, saprast viņu domas. Mākslinieciskā laika ritums tēlojumā plūst nepārtraukti, radot lasītājā klātbūtnes efektu.
Tēlojums pilda trīs galvenās funkcijas: 1) uzskatāmi parāda konkrēto ainu – darbības vietu, varoņus, notikumu norisi. 2) emocionāli tieši atklāj varoņa jūtu un pārdzīvojumu procesu, 3) analizē un izskaidro varoņa rīcības un visa notiekošā dziļākos cēloņus un kopsakarus. Tēlojums, izvēršot lasītāja acu priekšā veselu dzīves ainu, ļaujot to ieraudzīt visos sīkumos un krāsainumā, pagausina mākslinieciskā laika ritējumu vēstījumā, kļūst par daiļdarba smaguma punktu, kurā ietveras satura būtiskākās vērtības. Galvenie tēlojuma elementi ir; 1) portrets, 2) peizāža, 3) darbības apraksts, 4) pārdzīvojumu un domu atveidojums. Dažiem piemīt statisks, citiem dinamisks raksturs. Statiski tiek aprakstīti tēlotās ainas ārējie apstākļi – daba un visa priekšmetiska pasaule, kā arī varoņu izskats. Dinamiski ir darbības apraksti – gan ārējās darbības (kā varoņi rīkojas, izturas, un kas ar viņiem notiek), gan iekšējās (varoņa domu, jūtu, pārdzīvojumu process).
…