19. gs 80.gadu pusē par impresionismu sāka interesēties dažādu zemju mākslinieki.
Mākslinieki sāka atzīt pārdomātāku kompozīciju un stingru līniju.
Glezniecības impresionisko raksturu nolieguši, viņi tomēr saglabāja daļu no tā sasniegumiem. It īpaši tas redzams Gogēna, Sezana un Serā darbos. Viņi turpināja atzīt krāsas prioritāti, bet tas neļāva gaismai vadīt pār ēnām, laupīt tām spilgtumu un formām noteiktību.
Līniju šie mākslinieki uzskatija tikai par divu krāsu laukumu robežu.
Impresionisti tiecās pēc gaismas un atmosfēras radītiem efektiem, kā arī pēc mirkļa kustību fiksācijas, turpretī viņu pēctečiem svarīgākas bija stabiles, konstantas kvalitātes gan dabā, gan cilvēkos.
Visus viņus vienoja un interesēja cilvēka tēls, savu nozīmi nezaudēja arī ainava.
Pasaule tika tverta nevis mirklī, bet ilgstošas eksistences skatijumā.
Atdzima panorāmiskās ainavas.
Impresionistus vienoja gleznošanas metode, viņus varēja dēvēt par zināmas skolas pārstāvjiem, turpretī jaunajiem glenotājiem nebija kopīgas platformas – katrs gāja savu ceļu:
Ž.Serā (1859-1891) centās impresionistu krāsu izpratni un impresionistiskā triepiena efektus apvienot ar noteiktu paņēmienu sistēmu. Viņš lietoja pa horizontālēm un vertikālēm izvietotus vienāda lieluma krāsainus triepienus.
Sezans meklēja krāsām noteiktu stabilitāti un gaisa vibrācijas iespaidu panāca ar iešvīkāšanu, Gogēns vibrāciju atmeta un pievērsās spilgtām krāsu plaknēm.
Van Gogs, konstruējot priekšmetus un ķermeņus, pārvēdoja impresionistisko tēlojošo triepienu ekspresīvā, garā triepienā.
A.Tulūzs-Lotreks izkopa noteiktu, lokanu līniju stilizēta, plakana tēla veidošanai .
Redzēdami jauno meklētāju mākslas atšķirību no impresionistiem, kolēģi un laikabiedri centās tai atrast atbilstošu apzīmējumu. Sākumā balstoties uz Serā poularitāti, to dēvēja par neoimpresionismu, vēlāk par kluazonismu vai arī par simbolismu. Gogēns pats atrada terminu savas mākslas apzīmēšanai – sintētisms. Tāču neviens no šiem nosauumiem nav iesakņojies, toties apzīmējums “postimpressionisms”, kuru 1911. gadā nostiprināja angļu mākslas vēturnieks R.Frajs, saglabājās, iespējams, pateicoties savai nepretenciozitātei, kas tomēr ļāva saprast, ka šī mākslanāca tieši pēc impresionisma un daļēji pieslējās tam un daļēji no tā atdalijās.…
