19. gs 80.gadu pusē par impresionismu sāka interesēties dažādu zemju mākslinieki.
Mākslinieki sāka atzīt pārdomātāku kompozīciju un stingru līniju.
Glezniecības impresionisko raksturu nolieguši, viņi tomēr saglabāja daļu no tā sasniegumiem. It īpaši tas redzams Gogēna, Sezana un Serā darbos. Viņi turpināja atzīt krāsas prioritāti, bet tas neļāva gaismai vadīt pār ēnām, laupīt tām spilgtumu un formām noteiktību.
Līniju šie mākslinieki uzskatija tikai par divu krāsu laukumu robežu.
Impresionisti tiecās pēc gaismas un atmosfēras radītiem efektiem, kā arī pēc mirkļa kustību fiksācijas, turpretī viņu pēctečiem svarīgākas bija stabiles, konstantas kvalitātes gan dabā, gan cilvēkos.
Visus viņus vienoja un interesēja cilvēka tēls, savu nozīmi nezaudēja arī ainava.
Pasaule tika tverta nevis mirklī, bet ilgstošas eksistences skatijumā.
Atdzima panorāmiskās ainavas.
Impresionistus vienoja gleznošanas metode, viņus varēja dēvēt par zināmas skolas pārstāvjiem, turpretī jaunajiem glenotājiem nebija kopīgas platformas – katrs gāja savu ceļu:
Ž.Serā (1859-1891) centās impresionistu krāsu izpratni un impresionistiskā triepiena efektus apvienot ar noteiktu paņēmienu sistēmu. Viņš lietoja pa horizontālēm un vertikālēm izvietotus vienāda lieluma krāsainus triepienus.
Sezans meklēja krāsām noteiktu stabilitāti un gaisa vibrācijas iespaidu panāca ar iešvīkāšanu, Gogēns vibrāciju atmeta un pievērsās spilgtām krāsu plaknēm.
Van Gogs, konstruējot priekšmetus un ķermeņus, pārvēdoja impresionistisko tēlojošo triepienu ekspresīvā, garā triepienā.
…
