Postimpresionisms

19.gs.80-.gadu 2.pusē par impresionismu sāka interesēties dažādu zemju mākslinieki, bet pašā Francijā tas vairs radošo jaunatni nesaistīja. Neapmierinātība ar impresionisma attīstīto gaismas absolutizāciju bija manāma arī dažu impresionisma izstāžu dalībnieku, piemēram, kā jau teikts, O.Renuāra, K.Pisaro, bet īpaši P.Gogēna, P.Sezana un Ž.Serā daiļradē. Šie mākslinieki sāka atzīt pārdomātu kompozīciju un stingru līniju. Taču tas nenozīmēja atgriešanos pie klasicisma principiem. Glezniecības impresionistisko raksturu nolieguši, viņi tomēr saglabāja daļu no tā sasniegumiem. It īpaši tas redzams Gogēna, Sezana un Serā darbos. Viņi turpināja atzīt krāsas prioritāti, bet neļāva gaismai valdīt pār krāsām, laupīt tām spilgtumu un formām noteiktību. Līniju viņi uzskatīja tikai par divu krāsu laukumu robežu. Līdz ar to radās arī cita pieeja glezniecības uzdevumiem. Impresionisti tiecās pēc gaismas un atmosfēras radītiem efektiem, kā arī pēc mirkļa kustību fiksācijas, turpretī viņu pēctečiem svarīgākas bija stabilas, konstantas kvalitātes gan dabā, gan cilvēkos. Šie mākslinieki vēlējās atdzīvināt mākslā „lielo stilu”.…