Mūsdienās, kad robežu meklējumi laikā vairs nav nozīmīgi, un zinātnes diktēta racionalitāte pakāpeniski zaudē savu sākotnējo nozīmību, informācijas sabiedrība diktē savus noteikumus. Vadošā lomā nokļuvušas informācijas tehnoloģijas, un izkristalizējusies jauna vērtība - efetivitāte. Jaunais laikmets nes sev līdzi indrustrializācijas, urbanizācijas un šķiru sabiedrības problēmas. Zinātne ir attīstīta kā vēl nekad, taču arī apkārtējā vide ir degradēta tiktāl, ka apdraud visu cilvēci. Postmodernisma filosofi jautā: vai saprāta diktētā patiesība un progress patiesībā neveicina cilvēces pakāpenisku bojāeju?
Postmodernisma jēdziena lietojums joprojām ir ļoti nenoteikts. To varētu raksturot kā specifisku mūsdienu garīgās dzīves orientāciju, kurā atspoguļojas būtisku ideju un ticējumu krīze, kas cilvēkus orientējušas vairāk nekā divus gadu tūkstošus. Tas seko modernisma laikmetam, padziļina postklasiskās filosofijas pamatnostādnes un patlaban spēcīgi izpaužas Rietumeiropas mākslā, literatūrā, kultūrā. Modernisma un postmodernisma idejas brīvi var attīstīties tikai atvērtajās sabiedrībās, kas pieļauj uzskatu daudzveidību, plurālismu, sekmē atteikšanos no meta-naratīviem jeb vispārējiem sižetiem par progresu, prāta uzvaru, viennozīmīgu skaistuma izpratni.
Ja klasiskajā kultūrā dominē tādas vērtības kā nodriedis, savlaicīgs, vīrišķīgs, iekarojošs, veselīgs, normāls, rietumniecisks, darbīgs, apzināts, pašpietiekams, suverēns u.c., tad līdz ar modernismu priekšplānā iznāk bērnišķīgs, nesavlaicīgs, sievišķīgs, uztverošs, neveselīgs, nenormāls, austrumniecisks, vērojošs, neapzināts, ārpuszemes, iluzors, nenoslēgts, nepatstāvīgs utt. Postmodernisma kultūrā arvien vairāk pieaug iluzorās pasaules, šķietamības, ilūziju loma.…
