M.Zariņš latviešu literatūrā pieder pie autoriem, kura darbu pamattēma galvenokārt ir Latvijas kultūras vēsture, kā to varam uzzināt, ja ne no pašu personīgās pieredzes tad no uzziņu avotiem1. Darbība autora prozas darbos parasti ir plaši izvērsta – aizslīd teatrālā improvizācijā no attēlotā laika tuvākā un tālākā Latvijas pagātnē. M.Zariņš iedzīvojas attēlojamā laika vidē, cilvēku dzīves veidā, paražās, domāšanā, izmanto vēsturiskus materiālus. Viņa prozai raksturīgs daudzveidīgs stils, teatrālisms, reālā un fantastiskā, nopietnā un komiskā sakausējums, asprātīga ironija un humors, fantāzija, intriģējošs sižeta risinājums, spēja nedaudzos teikumos fiksēt personu raksturus, pārdzīvojumus, bieži tiek lietoti groteskas elementi. Valodā autors izmanto daudz apvidvārdu, barbarismu, vulgārismu, jaunvārdu, kalku, citvalodu iespraudumu, neparastu frazeoloģismu u.c.2. Visas minētās pazīmes pilnā mērā attiecināmas arī uz darbu „Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata”, ko G.Berelis nosaucis par „postmodernisma īso kursu” latviešu literatūrā3.
Lai noteiktu kādas konkrēti ir postmodernisma iezīmes minētajā romānā, pievērsīsimies nedaudz postmodernisma teorijai. “Postmodernisms” kā jēdziens un atvasinājums no vārda “modernisms” pirmo reizi ticis definēts attiecībā uz arhitektūru un to veicis kritiķis Č.Denkinss 1977.g. darbā “Postmodernās arhitektūras valoda”4. Kultūras praksē pastāv vairāki viedokļi, - kas ir postmodernisms un, kas ar to tiek apzīmēts - jauns kultūras laikmets, kultūras parādība, modernisma izskaņa, modernisma modernākā forma vai jauna un savādāka kultūras parādība ar spilgtām reģionālām un nacionālām iezīmēm.
Maija un Rihards Kūļi postmodernismu definē kā parādību, kas ”…vēršas pret trim galvenajām Rietumeiropas pārliecībām mākslā un kultūrā, kuras ir sekmējusi un attīstījusi klasiskā filosofija. Pirmā no tām – antropocentrisms t.i. cilvēka īpašā, izcilā stāvokļa atzīšana, cilvēka nostādīšana pasaules centrā. Otrā – logo centrisms, t.i., loģikas un prāta izvirzīšana priekšplānā, maksimāla uzticība prātam. Trešā – skaistums kā absolūta ideja, t.i., pārliecība, ka mākslā var radīt viennozīmīgi skaisto. Nav iespējams, ka valdītu cilvēks, prāts, skaistais. Nav patiesības un vienotības. Cilvēkam vairs nav vēstures. Nav mērķa. Izzūd filosofija. Izzūd autors.”…
