Brīvības atņemšanas kā soda mērķis ir stingri pasargāt sabiedrību no nozieguma. Taču šo mērķi var sasniegt vienīgi tad, ja pēc atgriešanās sabiedrībā likumpārkāpējs ne tikai vēlas, bet arī spēj dzīvot paša nodrošinātu dzīvi, ievērojot likumu.1 Kā apgalvots vairākos pētījumos2, lai tas veiksmīgi tiktu realizēts, svarīgas ir sekojošas lietas, pirmkārt, sabiedrības gatavība pieņemt no brīvības atņemšanas iestādes atbrīvoto personu, neatgrūst viņu, kā sabiedrībai nederīgu, bet atbalstīt viņa centienus kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Otrkārt, lielā mērā tas ir atkarīgs no paša bijušā ieslodzītā, kuram ieslodzījuma laikā ir mainījusies vērtību sistēma, iespējams zudušas sociālās saiknes ar ģimeni, draugiem, zudušas ikdienas uzdevumu un darba iemaņas, bez kurām neiztikt atgriežoties brīvībā. Un treškārt, nenoliedzami liela loma ir arī valsts likumdošanai un tās ietvaros paredzēto sociālo rehabilitācijas pakalpojumu apjomam, kvalitātei un pieejamībai.
Tādēļ 2003. gadā tika izveidots valsts probācijas dienests, kura funkcijās ietilpst sadarbība ar brīvības atņemšanas iestādēm, sagatavojot personas atbrīvošanai pēc soda izciešanas un postpenitenciārās palīdzības sniegšana.3 Probācijas dienesta galvenais uzdevums ir vairot sabiedrības drošību, darot iespējamo un nepieciešamo, lai probācijas klients neizdarītu atkārtotu noziedzīgu nodarījumu un neatgrieztos brīvības atņemšanas iestādē.
Visbiežāk recidīva iemesli4 ir ar no brīvības atņemšanas iestādēm atbrīvotu personu sociālajām vajadzībām saistītās problēmas: nespēja nokārtot finansu, dzīvesvietas, nodarbinātības jautājumus un problēmas, kas saistītas ar ģimeni un paziņu loku. Tādēļ viens no probācijas dienesta uzdevumiem ir palīdzēt probācijas klientam risināt arī šīs ar sociālajām vajadzībām saistītās problēmas, lai novērstu recidīvu. Valsts probācijas dienests (VPD) ir adaptējis Kanādas metodikas labo praksi. Metodika ir veidota pielāgojot Kanādā lietoto Riska un vajadzību novērtējuma (RVN) instrumentu Latvijas apstākļiem.5…