Prese un žurnālistika jauno laiku Eiropā

Jaunie laiki Eiropā, kas ietver 14. gadsimtu līdz pat 19.gadsimtam iezīmē izšķirošu laiku Eiropas vēsturē, piedzīvojot būtiskas pārmaiņas ne tikai sabiedrības struktūrās, bet arī informācijas aprites veidos. Šajā periodā preses un žurnālistikas pārmaiņas un progresēšana izcēlās kā būtisks elements, kas veicināja sabiedrības nosacīto informētību un izmaiņas komunikācijas veidos. Sākot ar reformācijām un beidzot ar apgaismības periodu, jaunie laiki bija fundamentālu intelektuālo, sociālo, reliģisko un kulūras pārmaiņu laiks. Visprecīzākais datums, ko var prognozēt, kad pieņēma terminu “Jaunie laiki” anglofoniskajā zinātnieku pasaulē, ir 1970.gads, kad parādījās “Kembridžas studijas Jauno laiku vēsturē”, kas spēlēja svarīgu lomu tā izveidē. Viens no termina pieņēmējiem ir Džons Eliots (John Elliot), viņš lietoja šo terminu rakstā, kas iezīmēja svarīgu punktu strīdā par domājamo “krīzi septiņpadsmitajā gadsimtā”. Jauno laiku pētījumos informācija un īpaši drukātie mediji ir izvirzījušies priekšplānā, aplūkojot to kā kultūras vēstures aspektu. Nozīmīgs bija Johana Gūtenberga piecpadsmitā gadsimta vidū izgudrotā iespiedmašīna.
Iespiedmašīnas izplatībai šajā periodā bija būtiska nozīme zināšanu un informācijas izplatīšanā. Saskaņā ar Rubena Cimmermana (Ruben Zimmerman) pētījumu, iespiedmašīna tieši ietekmēja protestantu reformācijas izplatību visā Eiropā. Pilsētas, kas agri pieņēma iespiedmašīnas, piedzīvoja ne tikai ekonomisko izaugsmi, bet arī palielinājās pilsoniskā iesaiste un sociālais kapitāls.…