Latviešu žurnālistikas mūžs ir gandrīz 230 gadu garš- žurnāls „Latviešu ārste”, sāka iznākt jau 1768. gadā. Taču par latviešu nacionālās žurnālistikas un publicistikas sākumu var runāt tikai kopš laikraksta „Mājas viesis” (1856-1910), bet īpaši kopš „Pēterburgas Avīžu” (1862-1865) iznākšanas. Šie izdevumi bija cieši saistīti ar latviešu tautas pirmo nacionālās atmodas kustību- jaunlatviešu kustību. Pirmā pasaules kara priekšvakarā latviešu valodā iznāca jau 59 periodiski izdevumi, no kuriem 27 bija politiski laikraksti, tā tas bija pirmsākumos. [1,3]
Pēc 1918 .gada beidzot sāka domāt par preses likumu. Noteicošais vārds preses jautājumu kārtošanā piederēja Satversmes sapulcei un pēc tam Saeimai. It īpaši, kas attiecās uz cenzūru un ar to saistītiem pieprasījumiem parlamentā. Viss aizsākās jau ar to, ka redaktoru terorizēja katru dienu augstākstāvošie, bieži materiāli tika atdoti atpakaļ ar atzīmi „atlikt”. Prese prasīja, ka cenzūrai jāatņem politiskas funkcijas. Un A.Rudēvics- „Kara cenzūra jāatceļ, bet priekš melu ziņām pastāv tiesa.” Augstais nams noklausījies šo visu, aprobežojās ar atbildi „Satversmes sapulce, noraidīdama katru preses brīvības aprobežošanu, uzsver, ka kara cenzūrai jāaprobežojas vienīgi ar kara interesēm, ka preses pārkāpumi ir sodāmi tiesas ceļā”. Taču nekas nebeidzās 1920. gadā iekšlietu ministrs aizliedza divus preses izdevumus izlaist uz noteiktu dienu skaitu rakstu dēļ un vēl viena izdevēju organizācija tika sodīta ar naudas sodu. Netradicionāla runa šajā jautājumā bija K. Skalbem „Brīva prese tas ir demokrātijas ieguvums. Preses brīvība ir ieguvums, kas jānosargā taisni pilsoniskai demokrātijai, jo tikai zemēs, kur valda pilsoniskā demokrātija ir patiesi nopietna preses brīvība(..) Šo demokrātisko ieguvumu mēs esam nodevuši mūsu demokrātiskās valdības rokās”…
