Princeses Diānas dzīves stāsts

Ridlsvortholtas sākumskolā - es dievināju skolu. Jutos pamesta, lai gan visu laiku rūpējos par tēvu, ka attālinos no viņa. Tomēr man skolā patika. Biju diezgan apnicīga – tādā nozīmē, ka man gribējās smieties un jokoties, ne vis sēdēt nekustīgi, pētot visas četras klases sienas.
Savu pirmo sporta balvu – kausu – saņēmu par niršanu. Godīgi sakot, saņēmu to pēc treniņiem četru gadu garumā. Es vienmēr saņēmu visas balvas par peldēšanu un niršanu. Saņēmu visas iespējam balvas par vislabāk kopto jūrascūciņu.
Skolā mēs varējām atļauties tikai plīša dzīvnieciņus gultā. Man bija zaļš hipopotams ar degošām acīm, tādejādi es varēju ik nakti – jo ienīdu tumsu – lūkoties šajās acīs – bija tāda sajūta, it kā tās vērtos uz mani.
Es gandrīz tiku izslēgta, jo vienvakar kāds pavaicāja: „Vai tu spēj uzdrošināties? ” Es nodomāju : „Kāpēc ne? Dzīve ir tik vienveidīga!” Tad viņi sūtīja mani laukā deviņos vakarā – līdz alejas galam – pus jūdzi piķa melnā tumsā. Man vajadzēja tur nonākt un paņemt dažus saldumus no kādas meitenes. Es tur aizgāja , bet tur neviena nebija.
Mana māsa Džeina skolā bija teicamniece, bet es pirmajā semestrī mācījos visai vāji. Uzvedos briesmīgi, jo domāju, ka ir lieliski, ja manai māsai tik labas sekmes, - jutos ļoti svarīga persona, taču nākamajā semestrī viņi man atmaksāja – visi tie cilvēki, pret kuriem biju nelāgi izturējusies, un trešajā semestrī biju klusa un savaldīga.
Tur bija milzīga zāle, tikko uzcelta.…