1525. gadā Ordeņa valsts pārtapa par laicīgo Pŗusijas hercogisti, Albrehts fon Hoencollers atklāti atbalstīja reformāciju un 1544. gadā nodibināja Kēnigsbergas universitāti. Pateicoties šīm vēsturiskajām un konfesionālajām pārmaiņām, tika izdoti luterāņu katehismu tulkojumi prūšu valodā; tulkojumu mērķis bija izglītot Prūsijas hercogistes iedzīvotājus protestantismā.
Pēc otrā Pasaules kara Prūsija bija paliku;si vairs tikai 193,000 iedzīvotāju no 2,3 miljoniem, bet Kēnigsbergā tikai 20,000. uzreuz pēc kara, Kēnigsbergā (un apgabalā), sākās vietējo adaptācijas process. Izveodojās kaut kas līdzīgs padomēm, atvērās arī dažas skolas ar vācu mācībvalodu, sāka iznākt žurnāls „Jaunie laiki”- vācu valodā, bet neskatoties ne uz ko tika pie;nemts lēmums- deportēt. Līdz 1950. gadam tika deportēti visi apgabala iedzīvotāji, izņemot atsevišķus indivīdus. Polijas daļā no deportācijas izglābās ap 2000 vācvalodīgo Prūsijas iedzīvotāju.
Jāpiemin arī baltu valodu atdzīvināšanas mēģinājumus pēdējos gadu desmitos, no kuriem, protams, vislielāko ievērību pelnījusi prūšu valodas atdzīvināšana jeb atjaunošana. Mūsdienās, kaut arī neviens sevi nevar uzskatīt pat tiešo baltisko prūšu pēcteci un par spīti tam, ka saglabājies pavisam maz prūšu valodas materiālu, tomēr notiek mēģinājumi atsākt lietot šo valodu.
1988. gadā Lietuvā izveidojās klubs „Prūsa”, un par savu mērķi pasludināts visas Baltijas kopīgas saziņas valodu izveidošanu. Šis klubs publicējis vēl vienu prūšu valodas gramatiku divos sējumos, pierādot, ka iespējams no jauna radīt (jaun.)prūšu valodu. Savukārt Rīgā 1988. gadā Latvijas Kultūras fonda aizgādībā dibināts klubs Rasa. Pastāv arī daudz un dažādas prūšu biedrības un apvienības, spēcīgākā no tām ir Tolkemita Vācijā ar vairāk nekā 70,000 reģistrētiem biedriem un atbalstītājiem. Kopumā par prūšiem sevi atzīst ap 100,000 cilvēku visa pasaulē, no aptuveni, 1,1 miljona etnisko pēcteču, kuri dzīvo galvenokārt Vācijā un viegli apzīstami pēc uzvārda.
Šādiem projektiem, iespējams, piemīt vērtība, ja uzlūkojam tos saistībā ar baltu tautu identitātes meklējumiem un tās atgūšanas procesiem, taču zinātniskajā aspektā tos var uztvert vienīgi kā ierobežotās interesentu grupas veiktus virtuozus mēģinājumus.(3)
Izmantojot vairākus avotus, tajā skaitā gan interneta resursus, varu teikt, ka tajos visos aptiprinās viena hipotēze par prūšu izcelšanos, dzīvi un to pazīmēm. Vislielāko un noderīgāko informāciju guvu no Pjetro Umberto Dinī grāmatas „Balti senatnē”, kas sniedza ieskatu gan prūšu valodas pieminekļos, gan dzīvē, gan arī liktenī. Vienīgi lasot gan Pjetro Umberto Dinī grāmatu, gan arī Sedova un Endzelīna grāmatu, par Prūšu likteni ziņas ir samērā skopas, salīdzinājumā ar tām, ko var atrast interneta resursā, jo, piemēram, prūšu liktenis pēc otrā pasaules kara netiek apskatīts, bet vairāk tiek pievērsta uzmanība tieši Krusta karu atstātajām sekām uz baltu ciltīm.(4)
Sedova grāmatas teorija ir samērā līdzīga ar Endzelīna rakstīto par baltu izcelšanos un arī kapulauku veidiem, varētu pat teikt, ka šīs abas teorijas ir gandrīz identiskas.
…
