Psihodrāma

Psihodrāmas radītājs ir J.L.Moreno. Psihodrāma ir attīstījusies reliģijas, filozofijas un teātra ietekmē. Tiek uzskatīts, ka psihodrāmas bāze ir lomu teorija, spontanitātes teorija un sociometrija. Moreno ir teicis, ka loma – tā ir funkcionēšanas forma, kuru pieņem indivīds noteiktā momentā, reaģējot uz noteiktu situāciju, kurā iesaistītas citas personas un objekti. Moreno psihodrāmu ir apskatījis ne tikai medicīniskā, bet arī plašā eksistenciālisma aspektā. Psihodrāmu iespējams izmantot individuālajā darbā, taču efektīvāk tā darbojas grupā. Parasti tie ir 6 – 9 cilvēki. Mācību grupās var būt arī 8 – 15. Seanss var ilgt 30 – 40 minūtes. Tiekas vairākas reizes. Grupas var būt atklātas un slēgtās.

Psihodrāmas tehnikas apraksts.

Ir 3 klasiskās tehnikas – “dublēšanas”, “spoguļa” un “lomu apmaiņas”.
Spoguļu tehnika.
Tā paredz, ka cilvēks no malas vēro izspēlēto situāciju, bet viņa lomu izmanto cits grupas dalībnieks. Šī dzīvā spoguļa mērķis ir lai pēc iespējas precīzāk kopētu cilvēka uzvedību. Dažreiz arī akcentuē dažus uzvedības elementus. Galvenais mērķis ir ļaut pēc iespējas objektīvāk attiekties pret savu pozīciju attiecībās ar apkārtējiem vai arī ieraudzītu savu iekšējo situāciju.
Dublēšanas tehnika.
Tā paredz cita grupas dalībnieka laicīgu pievienošanos cilvēkam. Dalībnieka funkcija – atbalstīt cilvēku un palīdzēt viņam izpaust viņa aktuālo stāvokli, piemēram pasakot cilvēka apslēptās domas un jūtas. Cilvēks ir tiesīgs pieņemt vai atraidīt dublētāja teikto; visos gadījumos dublēšana palīdz cilvēkam attīstīt viņa pašapziņu. Kā dublētājs var uzstāties arī vadītājs, kā arī jebkurš grupas dalībnieks.

…