Cilvēkam ir spilgti izteikta vajadzība iepazīt apkārtējo, savu iekšējo pasauli un citus cilvēkus. Šī vajadzība laika ritumā nevis mazinās, bet – pastiprinās. Cilvēces attīstības gaitā tā ir pārtapusi īpašā darbībā – psiholoģijas zinātnē.
Apkārtējās pasaules, kurā cilvēks dzīvo, daudzveidība nosaka tās pētīšanas ceļu daudzveidību, tā savukārt – dažādas zināšanu jomas un zinātnes.
Jebkurai zinātnei ir sava attīstības vēsture. Psiholoģija nav izņēmums – cilvēki jau no paša sākuma ir gribējuši iepazīt apkārtējo un iekšējo pasauli. Pirmie bija antīkās zinātnes pārstāvji – Pitagors, Anaksimandrs, Faless u. c.
Mūsu gadsimta 10. – 20. gados pasaules psiholoģijā iestājās krīze, ko izraisīja dažādu valstu (Krievijas, Vācijas, ASV) zinātnieku atšķirīgie viedokļi par psiholoģijas priekšmetu.
Psiholoģijas priekšmeta izpratnes atšķirību būtība bija tā, ka, piemēram, ASV zinātnieki uzskatīja, ka psiholoģijai ir jāpētī tikai cilvēka un dzīvnieka uzvedība. Apziņu, pēc viņu domām, nevajag pētīt. Citi zinātnieki (Vācija) apgalvoja, ka jāpētī tikai apziņa, bet bez saiknes ar ārējo pasauli, t. i., neņemot vērā cilvēka uzvedību. Krievijas zinātnieki mēģināja apvienot psiholoģijas priekšmetā apziņu un uzvedību. Pēc viņu domām, par psiholoģijas priekšmetu jākļūst saiknei starp apziņu un uzvedību. Austrijā radās vēl viens priekšstats par psiholoģijas priekšmetu, kurš atšķīrās no klasiskās shēmas “apziņa – saikne – uzvedība”. Pēc šo zinātnieku domām, psiholoģijas pētīšanas priekšmets nevar būt neviens no šiem posmiem. Šī virziena pārstāvji par pētīšanas priekšmetu atzina bezapziņu.
Cik zinātnieku, tik uzskatu, bet cik uzskatu, tik arī teoriju psiholoģijas zinātnes attīstībā. …
