Bērns ir vērtība, jo bērnība ir pirmais pēdējo iespēju un lielāko izredžu periods cilvēka dzīves likteņos. Turpmākie cilvēka attīstības periodi zināmā mērā ir bērnišķīgā likteņa projekta izstrāde. Un, jo vairāk bērnā dabiski bērnišķīgā, jo spēcīgāk, bez kroplīgiem palēcieniem un sānlēcieniem attīstās cilvēka individualitāte.
Bērns kā individualitāte nes sevī to īpatno, kas izpaužas viņa personībā, pieredzē, patībā. Īpašs individualitātes rādītājs ir aktīva, mērķtiecīga darbība, kas veicina viņa pilnīgošanos. Analizējot bērna individualitāti, vērā atziņa, ka to nosaka raksturs, temperaments, spējas un tās attīstība atkarīga no sociālās vides un iedzimtības.
Šajā referātā es pētīšu bērna psihosociālo1 attīstību no 4 līdz 6 gadiem. Tā kā mana mamma ir pirmsskolas izglītības iestādes audzinātāja, kura strādā ar tieši šāda vecuma bērniem, uzzināšu cik dažādi ir bērni un kā noris viņu attīstība šajā vecumposmā.
Tāpat kā ir dažādi uzskati par personību psiholoģijā, ir arī dažādi viedokļi par psihes attīstības virzītājspēkiem. Lai izpētītu dažādos attīstības virzītājspēkus, jāpievēršas psiholoģijas teorijai.
Personība ir indivīda iekšēja dinamiska organizācija, kas iekļauj motivāciju sistēmas, ieradumus, personiskās iezīmes, kuras, piemērojoties videi, nosaka personības unikalitāti. Šīs sistēmas sakārtojas un attīstās nepārtrauktā indivīda saskarsmē ar vidi.
Personība veidojas pašattīstīšanās procesā, taču arī iedzimtības un vides ietekmē. Iedzimtība ir genotips, instinkti, nervu darbības tips, dotības u.c. Ir pazīstami divi vides jēdzieni: makrovide un mikrovide. Ar mikrovidi saprot bērna attīstības tuvāko apkārtni – ģimeni, dzīvesvietu, cilvēkus tuvumā u.c. …