Pirms 60 gadiem Latviju kopā ar vēl citām piecām Austrumviduseiropas valstīm pilnīgi ieņēma Sarkanā armija. Brūno okupāciju nomainīja sarkanā okupācija, atbrīvotājiem no nacistiskās Vācijas kļūstot par iekarotājiem Lietuvas vēstures literatūrā to sauc par reokupāciju. Tāpēc Latvijas vēstures pētījumi pēckara gados ir ne tikai nozīmīgi starptautiskajā zinātnē, bet arī Latvijas nācijas pašidentifikācijā. Ja vēstures zinātnē 50 gadus pēc notikumiem uzskata par pietiekamu hronoloģisku distanci objektīviem zinātniskiem vērtējumiem, tad vēl jo vairāk šādu ticamību pētījumi par notikumiem pēckara Latvijā dod 60 gadi.
Ja nacistu Vācijas totalitārā impērija kā zaudētājvalsts 1945. gadā gāja bojā Otrā pasaules kara rezultātā, tad uzvarētājvalsts PSRS impērija, kuru prof. Filips Langvorts sauc par „Ceturto Krievijas impēriju” sabruka pašeitanāzijas un Aukstā kara rezultātā. Divu totalitāro impēriju atšķirīgie bojāejas veidi noteica arī starptautisko attieksmi pret šo impēriju vēsturi un impēriju to varas nesējiem. Ja nacistiskās Vācijas vēsture un tās vadītāji nekavējoši saņēma bargu starptautisku sodu, tad PSRS teritorijā notika un notiek tās vēstures un vadītāju integrācija postpadomju valstīs.
Astoņdesmito gadu vidū sākoties pārbūves procesiem, PSRS kompartijas vadība pieļāva nopietnas ekonomiskās politikas kļūdas, jo gluži vienkārši neizprata izveidojušos situāciju. Tas paātrināja ekonomiskā kraha tuvošanos.
Tā, mēģinot ieviest atsevišķus tirgus elementus, saglabāja administratīvi komandējošās pārvaldes sistēmu, sadalot resursus, nosakot cenu politiku, darba apmaksu, t.i., tika saglabāta sistēma, kas pilnīgi izslēdza konkurenci valsts ekonomikas sektorā. Šajā sistēmā saglabājās ģenētiski iešifrēta hipertrofēta, kroplīga ekonomikas attīstība, cenu pieaugums, kas strauji progresēja astoņdesmitajos gados. Tā pamatā bija straujš nominālais algas līmeņa pieaugums uz PSRS Centrālās bankas naudas emisijas rēķina. Runājot skaitļu valodā, Latvijā līdz 1986.- 1987. gadam samaksa pieauga par 7%, 1988. gadā par 8%, bet 1989. gadā jau par 13,4%. Savukārt darba ražīgums 1989. gadā bija pieaudzis tikai par 4,7%.
Visnopietnākā kļūda tālaika pārbūves politikā tika pieļauta pašā sākumā- PSRS CK 1985. gada aprīļa plēnumā. Šajā plēnumā pasludināja valsts sociāli ekonomiskās attīstības, zinātnes un tehnikas progresa paātrināšanu. Par pasludinātā paātrinājuma mezgla punktu kalpoja līdz gadsimta beigām ieplānotais vairāk nekā divas reizes augstākais valsts nominālais ienākums un dubultojamais darba ražīgums. …
