Vēsturnieki strīdas par Krievijas attīstības ceļu un tās vēsturiskajām likum-sakarībām, tomēr nemainīgs paliek tas fakts, ka Krievija - tā ir īpaša, unikāla valsts, kurai pēc 1917.gada izdevās apvienot ap sevi kaimiņzemes un radīt impēriju, kuras teritorija pletās pa 1/6 sauszemes daļu. 1991.gadā šī lielvalsts, PSRS, izjuka, atstājot pēc sevis desmitām valstu ar sabrukušu ekonomiku, ar sarežģītajām nacionālajām attiecībām un miljoniem ļaužu, kuriem valsts sabrukums bija īsta traģēdija.
Šī darba uzdevums izpētīt PSRS „reanimācijas” mēģinājumu – kuram tika dots vārds „perestroika” (pārbūve), tā problēmas un galējo rezultātu.
„Perestroikas” gaita – runa bija nevis par to, lai izmainītu sistēmu - eksistējošā pilnīgi apmierināja valdošās augšas. Šo sistēmu tiecās tikai piemērot jauniem - vispirms starptautiskiem - nosacījumiem. Turpretī pārbūves sākotnējā projektā pirmajā plānā tika izvirzīta tehnoloģija, nevis cilvēks - viņam tika iedalīta “cilvēciskā faktora neizprotamā loma”.
Zināmu lomu pārbūves procesā nospēlēja PSRS pēdējais vadītājs Mihails Gorbačovs. Pārbūve tika pasludināta no augšas, un tauta to labprāt pieņēma. Jau Stolipina lietotais vārds „perestroika”, kurš parādījās pēc Piektā gada revolūcijas, runājot par Krievijas reformām, Gorbačova atdzīvināts, iegāja pasaules valodās līdz ar diviem citiem krievu vārdiem „uskoreņije” — paātrinājums un glasnostj — atklātība (tie ātri nomainīja pirmo no Gorbačova laika jēdzieniem "cilvēka faktors").
Ir jāsaka, ka forsēt atklātības procesu Gorbačovu faktiski piespieda neiespējamība noslēpt 1986.gada aprīļa beigās notikušās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas sekas.
Pārbūves gados izdevās izbeigt gadsimta lielāko konfliktu — auksto karu, demokratizēt Padomju Savienību, izbeigt cilvēku vajāšanu politisku uzskatu dēļ un valsts antisemītismu, mainīt reliģijas politiku, atjaunot represiju upuru reabilitāciju, svītrot no PSRS konstitūcijas 6.pantu par komunistiskās partijas vadošo un virzošo lomu, kā arī atbrīvot Austrumeiropu, atjaunojot Baltijas valstu neatkarību.
Tādējādi pārbūvi var traktēt dažādi, jo tai piemīt kā pozitīvas puses, tā arī negatīvas – tās rezultāts ir visiem zināmais PSRS sabrukums - vieniem tas nozīmēja badu, nāvi, ideālu sabrukumu, citiem tas atnesa brīvību, bagātību u.t.t. Mana darba mērķis ir izpētīt „pārbūvi” no visiem aspektiem, izanalizēt to, atrast tās problēmas, perspektīvas – sniegt objektīvu redzējumu uz 1985.-1990.g. notikumiem Padomju Savienībā.…
