V gadsimtā pirms mūsu ēras par mākslas paveidu kļuva vārda māksla jeb retorika. Šajā laikā rakstnieki pēc līguma, pasūtījuma sāka sacerēt runas oratoriem. Publiska pilsoņu uzstāšanās demokrātiskajās polisās simtiem un tūkstošiem cilvēku lielas publikas priekšā bija valsts aparāta funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa.
Plaisu starp nelielo cilvēku skaitu, kas no dabas bija apveltīts ar runas dāvanām, un sabiedrības vajadzību pēc personām, kas māk uzstāties tautas priekšā, klasiskajā Grieķijā pārvarēja divējādi: apmācot pilsoņus oratora mākslā un sacerot runas klientiem, kas nopirkto runu iemācījās no savas galvas un savā vārdā to norunāja. Abos gadījumos oratora uzstāšanās pārvērtās darbā, kas bija pakļauts noteiktām normām un likumiem: lai mācītu daiļrunību un rakstītu pēc pasūtījuma, pirmkārt bija jāzina noteikumi, no kuriem atkarīgi oratora panākumi, kā arī paņēmieni, kas padara runu pārliecinošu. Jau V gadsimta pirms mūsu ēras vidū retorikas sfērā tika izstrādātas rakstiskas instrukcijas.
Antīkās pasaules cilvēkam māka pārvaldīt vārdu bija neatņemama politiskās un pilsoniskās dzīves sastāvdaļa, svarīga tās publiskuma izpausmes forma. …