Ievads
Rakstīt referātu par publiskajām un privātajām tiesībām izvēlējos vairāku iemeslu dēļ, bet svarīgākais no tiem ir papildināt savas zināšanas par šīm, manuprāt, svarīgākajām tiesību jomām, kuru attīstība un pilnveidošana Latvijā ir aktuāla. Kopš Latvija iekļauta Eiropas Savienības valstu saimē uzdevums ir tiesību sistēmas sakārtošana un pilnveidošana atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām. Viens no galvenajiem kritērijiem šajā procesā ir Latvijas tiesību sistēmas pārejai no sociālistiskās tiesību sistēmas uz demokrātiskas valsts tiesību sistēmu.
Savā darbā aplūkoju publisko un privāto tiesību rašanos un attīstību, salīdzināju abas šīs tiesību jomas, izpētīju šo tiesību nošķiršanas kritērijus, tajās ietilpstošas tiesību nozares un šo nozaru mijiedarbību.
1. Publisko un privāto tiesību izcelsme un attīstība
Par publisko un privāto tiesību izcelsmi liecības sastopamas jau tālā senatnē. Romiešu vēsturnieks Tits Līvijs savos rakstos (III, 34) pirmos romiešu rakstītos likumus, t.s. divpadsmit tabulu likumus, nosaucis par "visu publisko un privāto tiesību avotu" ( fons omnis publici privatique iuris ).1 Divpadsmit tabulu likumu Līvijs uzskata par pamatu un sākumu tiesību attīstībai, kas vēlāk izauga par milzīgu romiešu tiesību sistēmu. Mūsu ēras III gadsimtā romiešu jurists Domitijs Ulpiāns publiskās un privātās tiesības definēja šādi - pie publiskajām tiesībām pieder valsts un starptautiskās tiesības, administratīvās un finansu tiesības, kā arī kriminālās un procesuālās tiesības, savukārt pie privātajām tiesībām - civiltiesības. Par šādu tiesību iedalījumu diskusijas notiek vēl šobaltdien, bet vienotas un visiem pieņemamas definīcijas nav. Romiešu tiesības ļoti sīki reglamentēja sabiedriskās attiecības, kas atbilda tā laika attīstības līmenim. Jau pieminētais divpadsmit tabulu likums tika izmantots kā tiesību avots publiskajām un privātajām tiesībām.
Aplūkojot publiskās un privātās tiesības pavisam nesenā pagātnē, padomju laikos, paveras pavisam savādāka aina. Padomju sociālistisko tiesību oficiālā doktrīna neatzina tiesību dalījumu privātajās un publiskajās tiesībās. Tika uzskatīts, ka šāds iedalījums ir mākslīgs un radīts ar mērķi nomaskēt buržuāziskās iekārtas būtību. Tika deklarēt, ka sociālisms neatzīst pretrunas starp personu un sabiedrību un attiecībā uz tiesībām, kas piemita indivīdam, tika izveidots jēdziens "personīgās tiesības".2
Tā kā valsts kontrolēja ne tikai sabiedrisko dzīvi, bet arī iedzīvotāju personīgo dzīvi, pastāvot padomju tiesību teorijai, publiskās un privātās tiesības tā laika valdība neatzina.
…
