Publiskās un privātās tiesības (public law and private law) – tās tiesības, kur viena atsevišķa persona figurē kā patstāvīga tiesību subjekts, ir privātās tiesības, bet tās tiesības, kur atsevišķa persona figurē kā sociāla organisma sastāvdaļa, ir publiskās tiesības.1
Tiesību klasifikācijas uzdevums ir palīdzēt atklāt principus, uz kuriem balstās atsevišķas tiesību nozares, lai varētu tos izmantot tiesību interpretācijā. Eiropas kontinentālajā tiesību lokā vispārpieņemta klasifikācija, kas atkal tiek pielietota arī Latvijas tiesību jaunradē un praksē, tiesības iedala divās lielās grupās:
publiskajās (jus publicum);
privātajās (jus privatum).
Tiesību iedalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēks uzstājas tiesiskā dzīvē ne vien kā privātpersona, kā atsevišķs indivīds ar savām atsevišķām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis.
Šim iedalījumam ir ļoti liela nozīme, jo abas grupas balstās uz dažādiem principiem, dalījums privātajās un publiskajās tiesībās skar tādas svarīgas cilvēka – sabiedrības locekļa -esamības izpausmes kā personas brīvības un tās ierobežošanas attiecības, arī personiskās dzīves neaizskaramību. Abu tik atšķirīgu principu atšķiršana un to ievērošana nodrošina publiskās varas funkcionēšanu atbilstoši tiesiskas demokrātiskas valsts prasībām, kā arī indivīdu maksimālas brīvības nodrošināšanu privāttiesiskajās attiecībās.
Atzīstot tiesību iedalījumu publiskajās un privātajās tiesībās, nozīmē to, ka tiek atzītas tādas sabiedriskās dzīves jomas, kurās valsts vai tās amatpersonas iejaukšanās ir vai nu vispār aizliegta, vai ierobežota ar likumu. Valsts šajās jomās var iejaukties tikai tik tālu, cik tas ir noteikts ar likumu un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošību, sabiedrisko kārtību vai arī citu personu tiesības vai brīvības.…
