Ar jēdzienu konkurence ekonomikas teorijā ir pieņemts saprast tirgus spēkā neesību – proti, neviens tirgus dalībnieks nav spējīgs ietekmēt preces cenas vai kvalitātes maiņu.1 Bet no otrās puses, tieši konkurence ir mehānisms, kas liek samazināties cenām, palielināties izvēles iespējām, uzlaboties kvalitātei, attīstīties industrijas, nodarbināt cilvēkus u.tml. Līdz ar to, var teikt, ka valstij rodas pienākums to nosargāt un veicināt. Valstij ar likumu un citu normatīvo aktu palīdzību ir jānodrošina šā fenomena jeb likumsakarības pastāvēšanas iespējamība, dziļāka iejaukšanās nav vajadzīga, jo konkurence ir pašregulējošs mehānisms.
Taču valstij arī mēdz būt savas intereses, it īpaši, kad apkārt tik daudz iespēju gūt finansiālus labumus. Visvieglāk to izdarīt tur, kur ir ietekme uz uzņēmuma vadību, un to kontrole ir tā paša valsts rokās. Liekas pilnīgi loģiski, ka Eiropas Padome uzskatīja par pienākumu kontrolēt pašu valstu līdzdalību valsts iekšējā un ārējā ekonomikā.
Konkurences tiesības attīstās līdz ar laiku un to skar arī normatīvās izmaiņas.…