Visa lielā tiesību telpa dalās divās apjomīgās daļās, proti, privātajās un publiskajās tiesībās. Pirmās regulē tiesiskās attiecības starp indivīdu un indivīdu un indivīdu un sabiedrisku organizāciju. Publiskās tiesības, kas būs mūsu apskates un izpētes objekts, kuras regulē tiesiskās attiecības starp valsti, kurā ietilpst arī personas, kuras pārstāv pārstāvošās institūcijas, un indivīdu, kā arī sabiedrisku organizāciju un valsti. Tā kā abas tiesību lielās grupas nav strikti nodalāmas, tad nāksies dažkārt salīdzināt un pavērot, kā viena vai cita situācija salīdzinoši realizējas privātajās tiesībās.
Publiskās tiesības ir tiesības, no kurām ir atkarīgs katrs indivīds, jo tās regulē indivīda darbību un pienākumus pret valsti, neatkarīgi no viņa vēlmēm vai iegribām, bet saskaņā ar demokrātijas vispārpieņemtiem principiem. Tādēļ, ka mēs pat pašiem neapzinoties tiekam regulēti un vadīti pēc šīm tiesībām, būtu lietderīgi un interesanti papētīt un uzzināt kāds ir to raksturs un būtība kādā konkrētā gadījumā un vispārīgā kontekstā.
Darbā mēģināsim apskatīt un raksturot publisko tiesību nozares, bet neiedziļināsimies katras nozares dziļā pētniecībā sakarā ar ierobežoto darba apjomu.
Vajadzētu atrisināt jautājumu, ko publiskās tiesības dod katram atsevišķam indivīdam, ko atņem, kādu labumu dod man šīs tiesības, ja es tās ievēroju vai pārkāpju? Un vai tas, ka publiskās varētu saukt par valsts tiesībām dod tām pamatotu argumentāciju, lai pavēlētu, neskatoties uz to, ka ir demokrātiska valsts pārvaldes iekārta.
Mēs varam secināt, ka cilvēks ir ne tikai indivīds ar savām vēlmēm, bet arī sabiedrības loceklis, kas pārstāv valsts institūcijas vai sabiedriskas organizācijas un šo institūciju, proti, valsts intereses.
„Ir divi galvenie veidi sociālajām attiecībām starp indivīdiem vai starp to grupām. Lai sabiedrība varētu pastāvēt, ir nepieciešams, lai sabiedrība kā tāda valdītu pār tās sastāvdaļu – indivīdu. Tomēr sabiedrības valdīšana nevar būt neierobežota, indivīdam jāklausa valstij tik tālu, lai valsts varētu pastāvēt un attīstīties kā sabiedrības organizācija. Tādējādi pavisam organiski veidojas tāda tiesību daļa kā privātās tiesības, proti, tā tiesību sfēra, kur atsevišķa persona figurē kā patstāvīgs tiesību subjekts, ir privātās tiesības, kā arī tāpat veidojas otra tiesību daļa, kur atsevišķa persona figurē kā sociāla organisma sastāvdaļa – publiskās tiesības. Piemēram, civiltiesības pieder pie privātajām tiesībām, bet krimināltiesības – pie publiskajām tiesībām.”1
Romāņu- ģermāņu tiesību saimei raksturīgais iedalījums privātajās un publiskajās tiesībās ir vispārpieņemta klasifikācija, kas darbojas arī mūsu tiesību sistēmā kopš izstāšanās no PSRS, kur visas tiesības bija publiskas un nekā privāta.
Publisko tiesību institūts lielā daļā nāk no romiešu valsts tiesībām, un saglabājušas savu nozīmi arī tagad, līdz brīdim kamēr netiks izgudrots, kaut kas labāks. „Vārds „publisks” ir cēlies no latīņu vārda „publicus”, kas nozīmē „sabiedrisks, vispārīgs, atklāts”. Publiskās tiesības regulē attiecības starp valsti un personu, nosaka to publiskās tiesības un pienākumus, kā arī nosaka valsts iekšējo uzbūvi.”…
