Ievads
Pat virspusējs ieskats Rietumu civilizācijas vēsturē liecina, ka visos vēstures laikmetos pusaudžu un jauniešu uzvedība, viņu uzskati un attiecību veidošanās ir krasi atšķīrušās no dominējošajām oficiālajām pieaugušo sabiedrības morāles un uzvedības normām.
Kopš senās Spartas laikiem līdz traģiskajam Vestsaidas stāstam un Endrjū L. Vēbera mūzikliem, no 60. - 70. gadu hipijiem un "ziedu bērniem" līdz 80. - 90. gadu pankiem un metālistiem vienmēr ar pārsteidzīgu kritiku un neizpratni ir vērtētas tādas vai citādas pusaudžu uzvedības un saskarsmes īpatnības.
Paaudžu paaudzes ir uzdevušas mūžseno jautājumu - vai attiecīgā laikmeta bērni un pusaudži ir sliktāki nekā tajos laikos, kad viņu vecāki bija pusaudži. Parastā nepārdomātā atbilde no vecāku puses skan - jā sliktāki, daudz sliktāki, neiespējami, šokējoši, nevaldāmi, utt.. Ikdienas vērojumi, profesionālās zināšanas attīstības psiholoģijā un saskarsmes īpatnību izpratne ļauj apgalvot pretējo - nē, mūsdienu bērnu un pusaudžu paaudze (11 - 18 g.v.) nav ne sliktāka, ne labāka, tā vienkārši ir citādāka par iepriekšējām. Mūsu dienu pusaudžu un jauniešu uzvedībā kā spogulī mēs redzam šodienas strauji mainīgā laikmeta pretrunas - sociālo netaisnību, pieaugušo noslāņošanos ļoti bagātajās un ļoti trūcīgajās sabiedrības grupās.
Vērtējot un diagnosticējot pusaudžu uzvedības traucējumus, vecākiem vienmēr jārēķinās ar raksturīgajām emocionālajām un uzvedības īpatnībām, kuras tiek vērtētas kā šī vecuma norma.
…
