Daudzi mūsdienu cilvēki nespēj tikt līdzi straujajam dzīves ritmam un adaptēties. P.Dako norāda, ja nav adaptācijas, rodas pretruna. Pretrunas izraisa tirdošas domas, tātad – bailes. Viena no lielākajām pretrunām ir šāda: cilvēks svārstās starp to, kas viņš ir, un to, par ko sevi iedomājas. Tātad viņu plosa pretrunas starp viņa dziļākajām tieksmēm un ārējo uzvedību. Šādā gadījumā lielākoties cilvēks nav adaptējies nevis attiecībā uz savu darbu vai savu laikmetu, bet attiecībā pats uz sevi, tāpēc viņu plosa daudzi iekšēji konflikti [1; 11].
Šos iekšējos konfliktus, īpaši pusaudžu vecumā, vēl jo vairāk pastiprina dažādas sociālas problēmsituācijas.
I.Ieviņa atzīst, ka pēdējā laikā aizvien biežāk nākas sastapties ar problēmsituācijām, kuras ir līdzīgas kā ūdens lāses, bet tomēr katrai no tām piemīt sava, individuāla sāpe – šķirtas ģimenes, vientuļās mātes, vecāki, kas vienmēr aizņemti darbā, un tam iepretim - apjucis pusaudzis, kas ar visiem iespējamiem veidiem (melošana, zagšana, klaiņošana, nemācīšanās, pašnāvības draudi un tml.) mēģina pievērst sev trūkstošo vecāku un citu pieaugušo uzmanību. Parasti atklājas, ka šādiem pusaudžiem ir vieglākas vai smagākas formas depresija [4].
Iespējas ikdienā pamanīt depresīvu pusaudzi ir daudziem – skolotājiem, vecākiem, klasesbiedriem. Tomēr bieži vien depresīvie pusaudži paliek nepamanīti un nesaņem nepieciešamo palīdzību. Varbūt tas notiek tāpēc, ka ne visiem pusaudžiem, jauniešiem un dažkārt arī pieaugušajiem ir pietiekama izpratne par jēdzienu „depresija”, jo depresijas pārņemtam cilvēkam parasti vērojams nogurums, enerģijas trūkums, vājums, atkāpšanās apstākļu priekšā, kas izpaužas gribas trūkumā, mazdūšībā, gļēvumā, kam visbiežāk seko apkārtējo nicinājums, nopēlums, sods. Savlaicīgi nesaņemot apkārtējās sabiedrības izpratni, atsaucību un palīdzību, depresijas pārņemta pusaudža rīcība var būt neadekvāta.…
