Kas ir putni
Putni ir sauszemes mugurkaulnieki, kam raksturīga spalvu sega, par spārniem pārvērstas priekšējās ekstremitātes, spēja lidot (ar dažiem izņēmumiem) un līdz ar to dažas anatomiskas, fizioloģiskas un dzīvesveida īpatnības. Pēc izcelšanās putni radniecīgi rāpuļiem. Pateicoties spējai lidot, putni ir izplatījušies pa visu zemeslodi. Ilgajā attīstības gaitā tie pielāgojušies dzīvei visdažādākajos apstākļos.
Pasaulē zināmas 28 putnu kārtas ar apmēram 9000 sugām. Latvijā no tām pārstāvētas 18 kārtas ar 325 sugām: gārgaļveidīgie, vētrasputni, dūkurveidīgie, pelikānveidīgie, stārķveidīgie, zosveidīgie, piekūnveidīgie, vistveidīgi, dzērvjveidīgie, tartiņveidīgie, baložveidīgie, dzegužveidīgie, pūčveidīgie, lēļveidīgie, svīrveidīgie, zaļvārnveidīgie, dzilnveidīgie un zvirbuļveidīgie.
Latvijas putnus var iedalīt trīs plašās grupās, neatkarīgi no to piederības sugām:
Nometnieki – kas visu laiku uzturas noteiktā vietā kā patstāvīgi iemītnieki, piem. sīlis, zīlīte, rubenis, krauklis, žagata, mednis, ūpis un citi.
Gājputni – kas rudeņos dodas uz siltākiem apvidiem, pavasaros atgriežas ligzdot. Tādi ir lielākā Latvijas putnu daļa un pēc to ierašanās vai aizlidošanas ļaudis ievēro pavasara vai rudens atnākšanu. Bezdelīga, dzērve, strazdi, vālodze, lakstīgala, cielava, žubītes, pelēkās vārnas, sējas vārnas un vēl citi putni.
Viesi – kas ierodas no aukstākiem ziemeļu apgabaliem pārziemot, vai ieklīst gadījuma dēļ, kā svilpis (kas ligzdo arī Latvijā), vētras kaijas, dažas ziemeļu pīles, sniedze un vēl citi putni.
Kā putni lido
Īstā lidojumā, lai noturētos gaisā, putns vēcina spārnus. Daži putni planē, izmantojot gaisa plūsmas vairāk nekā spārnu vēzienus.
Gatavojoties pacelties gaisā, putns vispirms pietupstas un izpleš spārnus. Pēc tam tas iztaisno kājas un palecas gaisā. Tad tas sāk tūlīt vēcināt spārnus.
Pēc atraušanās no zemes, lai iegūtu celtspēju, putnam jāvēcina spārni uz leju. Spārna lielās spalvas, kuras sauc par lidspalvām, tiek cieši sakļautas, lai starp tām neveidotos spraugas un cauri neplūstu gaiss.
Pēc vēziena lejup spārni tiek pacelti augšup. Tie kļūst elastīgi un izliecas pretēji iztaisnotajam stāvoklim vēzienā uz leju. Tas atvieglo muskuļiem spārnu pacelšanu. Lidspalvas nedaudz pagriežas, izveidojot spraugas, caur kurām var plūst gaiss.
Pēc vēziena augšup spārni atkal iztaisnojas. Lidspalvas sakļaujas un gaiss vairs nevar plūst caur tām. Spārns izveido nepārtrauktu virsmu pret apakšpusē esošo gaisu. Spēcīgie krūšu muskuļi virza spārnu uz leju, un atkal atkārtojas lejupejošais vēziens.
Lidspējas attīstība
Paši pirmie putni bija slikti lidotāji. Viņu spārni bija samērā vāji un kauliem bija nepareiza forma. Ar laiku vairums putnu ieguva spēju lidot labāk, jo tiem izauga vairāk spalvu un to “rokas” kļuva garākas. Kauli kļuva dobi un vieglāki. Ķermeņa iekšienē izveidojās īpašas gaisa kabatas, tā saucamie gaisa maisi. Visu šo pārmaiņu rezultātā putni kļuva vieglāki.
…
