Pievienotās vērtības nodokļa rašanās
Pievienotās vērtības nodoklis ir galvenais patēriņa nodokļa veids. Mūsdienās vairs tikai divās OECD valstīs, tas ir, ASV un Austrālijā vēl nepastāv pievienotās vērtības tipa nodokļi.
Līdz 1992. gada Latvijā spēkā esošais apgrozījuma nodoklis faktiski bija saglabājies no padomju laikiem, tāpēc apgrozījuma nodokļa likumā tika izdarīti grozījumi. Ar šiem grozījumiem apgrozījuma nodokli sāka veidot pēc pievienotās vērtības nodokļa principiem. Laikā no 1992.gada līdz 1994.gada 1.jūnijam spēkā esošā apgrozījuma likmes bija diferencētas: pamatlikme - 12%, pazeminātā likme lauksaimniecības produktiem - 6%, vēlāk pamatlikme - 18%, pazeminātā likme -10%, bet no 1994.gada 1.jūnija vienota likme 18%. Tā 1995.gadā tika pieņemts likums par pievienotās vērtības nodokli, kas aizstāja likumu par apgrozījuma nodokli.1
Sakarā ar 1994.gada 1.jūnijā vienotās likmes ieviešanu palielinājās šī nodokļa ieņēmumi. Tas nodrošināja ar nodokli apliekamās bāzes paplašināšanos, reālo iekšzemes kopprodukta pieaugumu, nodokļa jutīgumu pret inflāciju, kā arī palielinoties importa apjomam un aktivizējoties uzņēmējdarbībai.
Pievienotās vērtības nodokļa priekšrocība ir tā, ka šis nodoklis ir viegli iekasējams un administrējams (to dēvē par ‘’neredzamo’’ nodokli), kā arī pieņemts uzskatīt, ka šis nodoklis mazāk bremzē uzņēmējdarbības attīstību. Savukārt pievienotās vērtības nodokļa trūkums ir tas, ka šis nodoklis ir sociāli netaisnīgs, jo nodokļu slogs trūcīgajiem iedzīvotājiem ir lielāks kā turīgajiem iedzīvotājiem.
Saskaņā ar likuma ‘’Par nodokļiem un nodevām’’ 8.pantu pievienotās vērtības nodokli regulē likums ‘’Par pievienotās vērtības nodokli’’, kas pieņemts Saeimā 1995.gada 9.martā.
Pievienotās vērtības nodokli administrē Valsts ieņēmumu dienests.
Pievienotās vērtības nodoklis tiek pieskaitīts pie netiešajiem nodokļiem. Netiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts ir preces vai pakalpojumi.
…
