Šis Raimondas Vazdikas dzejoļu krājums man no sākuma likās visai neparasts ar visu savu uzbūvi un neparasto dzejoļu sadalījumu tādās kā nodaļās, kuru sākumā ir dažādas fotogrāfijas. Iespējams tas ir tāpēc, lai padarītu šo dzejoļu krājumu mākslinieciskāku un lasītājam piesaistošāku. Dažas no tām fotogrāfijām ir visai mistiskas un nesaprotamas, citās attēloti cilvēki, kurus iespējams autore mīlējusi, varbūt tie viņu ir sāpinājuši, vai arī viņa tos reiz ir sāpinājusi – lai vai kā, domāju, ka tie ir cilvēki, kas autorei kaut ko nozīmē un ar kuriem viņa kaut kādā veidā šajā dzīvē ir sastapusies.
Šie dzejoļi pēc savas uzbūves ir moderni un rakstīti tādā veidā, kā autore to pati vēlējusies, jo daudzos dzejoļos ir vērojamas atkāpes no gramatikas likumiem(ir dzejoļi, kuros nav nekādu pieturzīmju un rakstīti ar mazajiem sākuma burtiem). Tas varētu būt pašas autores tāds izvēlēts rakstīšanas stils un iespējams viņa vēlējusies radīt tādus dzejoļus, ko lasītājs varētu lasīt tā, kā pats to izjūt, neskatoties uz pieturzīmēm.
Paši dzejoļi liekas visai pārdroši un spilgti emocionāli. Domāju, ka tie varētu būt rakstīti katrs kādu autores piedzīvoto emociju iespaidā. Var redzēt, ka autore ir drosmīga un nav baidījusies savas emocijas un pārdzīvojumus darīt pieejamus arī citiem un ļaut ielūkoties daļiņā no savas dvēseles klusākajiem nostūriem. Šie dzejoļi liek lasītājam aizdomāties par sevi pašu un to, kādas emocijas gan cilvēks var izjust – vienu brīdi kā putns lidināties gaisā, bet citu jau ciest, pārdzīvot un nezināt vairs, kur likties. Šajā dzejā varam atrast visu cilvēka izjusto emociju gammu un saprotam, ka, lai kā arī nedzīvotu, vienmēr sāpes un skumjas būs vairāk par priekiem un neizsakāmiem laimes brīžiem.
Pārlasot šos dzejoļus, varam secināt, ka to autorei dzīvē ir nācies izjust daudz sāpes, skumjas, vilšanās un tā arī neatrast īsto un vienīgo cilvēku, kas spētu viņu darīt patiesi laimīgu – tas viss piedzīvots mīlestības dēļ, kas lielākoties nav bijusi laimīga. Dzejniece ir gājusi par dažādiem maldu ceļiem, lai kaut kādā mērā remdinātu sevī šis sāpes un spētu aizpildīt tukšumu dvēselē. Ciests un sāpēts ir daudz – tā ir pagātne, kas atstājusi rētas un tai pašā laikā zeltu. Viss reiz piedzīvotais ir tava bagātība – zelts, kas liek tev nākotnē spīdēt, mācoties no reiz pieļautajām kļūdām. …
