Rainis "Mēness meitiņa"

Dzeja ir māksla, kurā dzīve, jūtas un domas tiek tēlotas ar valodas palīdzību. Tas, cik veiksmīgi dzejnieks izvēlēsies stila elementus, noteiks, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs būs viņa dzejolis. Man pašai mīlas lirika ir īpaši tuva. Man patīk, ka tā ir piesātināta ar mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, kas dažkārt atgādina Austrumu paklāju, kur no vienas vietas blīvējas daudzkrāsaini, koši raksti. Var jau būt, ka citi uzskata tieši otrādi, ka šis Austrumu paklājs simbolizē pārāk lielu pārsātinātību, kas padara dzeju pārāk
neinteresantu un vienmuļu. Saprotams, ka vienmēr visiem nevarēs patikt vienas un tās pašas lietas, taču man lirika patīk ļoti. Protams, ja es vilktu paralēles, tad atrastu dažādus mīnusus un kritizēšanu, sakot, ka lirika, kurā ir daudz tēlaino izteiksmes līdzekļu un poētismu, ir ar pārāk daudz skaļiem salīdzinājumiem, tādejādi nepievēršot uzmanību jūtām. Kvantitāte reti kad ir savienojama ar kvalitāti. Šajā ziņā, ja konstatēju, ka mīlas dzeja ir banāla un pārāk sapņaina, man varbūt pieņemamākas būtu japāņu haikas vai budisma sacerējumi, kur spilgta doma izteikta īsi, bet spilgtos un trāpīgi izvēlētos vārdos. Dažreiz var sajūsmināties, cik veiksmīgi dažos vārdos atklāta vissarežģītāko jūtu būtība, tomēr biežāk rodas iespaids, ka autors lasītāju vienkārši cenšas apžilbināt ar savu prasmi izdomāt arvien jaunus salīdzinājumus, epitetus un metaforas, kuras diemžēl ne vienmēr var nosaukt par neparastām.…