Ja cilvēkus šķir liels attālums vai arī laiks, tad tieša sazināšanās ar skaņu valodu nav iespējama vai ir apgrūtināta. Iespēju pārvarēt telpu un laiku dod rakstība.
Rakstība līdzās mutvārdu runai ir papildu izteiksmes un sazināšanās līdzeklis. Tā radusies vēlāk, paplašinoties valodas lomai un cilvēku pieredzei, kad skaņu valoda vairs nespēja nodrošināt pieredzes saglabāšanu un sazināšanaos pāri laikam un telpai. Taču rakstība ne vienmēr tieši atveido skaņu valodu.
Rakstības sākuma posmos tā gan bija sazināšanās līdzeklis, bet valodas elementus tieši neapzīmēja. Peruāņu gani tālā pagātnē (inku valstī) un arī vēl 19. gadsimta vidū auklās sēja mezglus, lai neaizmirstu lopu skaitu: baltās auklas apzīmēja aitas un kazas, bet zaļās – liellopus. Šo mezglu rakstu jeb kipu indiāņi izmantoja arī iedzīvotāju, ražas, medījumu un citu materiālo labumu uzskaitei, parādu un nodokļu reģistrēšanai, tirdzniecības darījumu atzīmēšani, notikumu hronoloģiskam pierakstam, kalendāriem un vēstulēm.
Mezglu rakstus senatnē (dažkārt arī mūsdienās) ir izmantojušas ne tikai Dienvidamerikas tautas, bet arī Ziemeļamerikas indiāņi, ķīnieši, japāņi, palestīnieši un citi.
Par sazināšanās un atcerēšanās līdzekli vairākas tautas Ziemeļamerikā un Dienvidaustrumu Āzijā ir lietojušas gliemežvāku virtenes – vampumus. Dažādas krāsas un lieluma gliemežvāki, noteiktā veidā savērti uz auklas vai siksnas vai arī sastiprināti jostā, glabāja ziņas par notikumiem un nesa vēstis tālumā.
Nodevu un parādu atzīmēšanai, mantas uzskaitei daudzās zemēs lietoja ierobotus kociņus – birkas. Latvieši birkas saukuši par burtkokiem.
Mezglu raksti, gliemežvāku virtenes, birkas un citi tamlīdzīgi sazināšanās līdzekļi ir rakstības priekšvēsture.
Rakstība (vārda šaurākā nozīmē) pamatojas uz skaņu valodu, un rakstu zīmes atveido tās elementus. Tā ir izveidojusies gadu tūkstošu gaitā vairāku attīstības periodu laikā.…
