Mūsdienās lielākai daļai pasaules valodu ir gan runas, gan rakstu veids. Tomēr vēl mūsdienās ir valodas, kam nav savas rakstības. Vēsturiski rakstu valoda kā mutvārdu valodas izpausme rakstu formā ir radusies krietni vēlāk, piemērmam, daudzām valodām rakstība radusies tikai mūsu ēras 8. - 9. gadsimtā.
Mēdz arī šķirt runāto valodu un rakstu valodu. Abiem valodas veidiem sabiedrībā ir vienlīdz svarīga nozīme, jo abi ir piemēroti domu un atziņu izteikšanai, tie abi tiek izmantoti kā sazināšanās līdzekļi. Atšķirība ir materiālā, ko izmanto informācijas pārraidīšanai. Runājot šim nolūkam noder gaisa viļņi, rakstot - grafiskās zīmes, kas vienā un otrā gadījumā ir valodas skaņu ekvivalenti un atbilst runātāja uztveres spējām. Runātais tiek uztverts ar dzirdi, rakstītais - ar redzi. Rakstība ir lielā mērā nosacīta un daudz vieglāk apzinīgi normēta nekā skaņu valoda.
Grafisko līdzekļu sistēmu, ko lieto valodas skaņu atveidošanai, sauc par rakstību.
Rakstība laika gaitā mainās, galvenokārt ievērojot pārmaiņas runātajā valodā, kā arī vienkāršojot rakstības noteikumus tomēr dažās valodās, piemēram, angļu un franču valodā, saglabājusies rakstība, kas atspoguļo senāku valodas stāvokli.
Mūsu dienās valodas grafiskai atveidošanai visbiežāk tiek izmantoti burti. Sakārtoti noteiktā secībā, tie veido alfabētu.
Tāpēc mēs rakstītajam vārdam pievēršam daudz lielāku vērību nekā runātajam, un tāpēc raksti jārediģē daudz stingrāk nekā runas.
Valoda ir katrai tautai sava, bet vienas un tās pašas rakstu zīmes bieži vien ir kopējas daudzām tautām.
Skaņu valoda ir savā būtībā daudz pirmatnīgāka, daudz dziļāka parādība nekā rakstība. Nav tautas, kam nebūtu dzimtās valodas, bet ir daudz tautu un cilšu, kam nav savas rakstības. Pasaulē ir bijis ilgs bezrakstu periods, kad dažādu tautu valodās ir izpaudusies tautu garīgā darbība, ir darinātas viņu gara mantas - folklora (tautasdziesmas, pasakas un teikas, sakāmvārdi, parunas, mīklas), bet nav bijuši raksti.
Arī katrs cilvēks bērnībā vispirms iemācās skaņu valodu un tikai pēc tam rakstību. Valodnieciski mazizglītoti cilvēki bieži vien jauc rakstību ar valodu, burtu ar skaņu. Tā kā burts ir cieši fiksēts uz papīra, bet skaņa ātri izskan un izgaist, tad lasītāji bieži vien vadās vairāk no burta nekā no skaņas, pēc burta spriež par skaņu. Šādu parādību sauc par burtu fetišismu. Bet starp burtu un skaņu ir liela atšķirība. Piemēram,
mēs rakstām zirgs, bet izrunājam [zirks],
vāciski rakstam sehr (četri burti), bet izrunājam [zēr] (trīs skaņas)utt.
Tāpēc valodniecībā ļoti svarīgi ir izšķirt rakstību un skaņu valodu, burtu un skaņu, lai nekad šos jēdzienus nejauktu un tā pārvarētu burtu.
Valodu cilvēce runā un veido jau apmēram pusmiljona gadu. Rakstībai pamati likti daudz vēlāk, kad pati sabiedrība un tās runātā valoda bija sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Rakstība pamatojas uz runāto skaņu valodu un attīstās pamazām, dažādas rakstu zīmes pakāpeniski piemērojot runātās skaņu valodas atveidošanai.
Sākumā informācijas fiksēšanai izmantoja ierobojumus (piemēram, birkās); mezglus (mezglu raksts), zīmējumus (piktogrāfiskais raksts) u.tml. Rakstības attīstība dažādos senās civilizācijas centros noritēja atšķirīgi atkarībā no valodas rakstura, rakstīšanas materiāla (koks, māls, audums u.c.) un sabiedriskās un saimnieciskās dzīves formām. Dažādas cilmes rakstību formas ietekmējušas cita citu, daudzas ciltis lietoja no citām aizgūtu rakstu, tāpēc vēsturiski vērojams galveno rakstu jeb rakstības sistēmu ģenētisks sakars.
Izšķir galvenos trīs rakstu veidus:
piktogrāfiju jeb bilžu rakstību
ideogrāfiju jeb jēdzienu rakstību
fonogrāfisko jeb skaņu rakstību
Māka rakstīt seno tautu dzīvē drīz vien kļuva par noderīgu līdzekli daudzu un dažādu mērķu sasniegšanai. Rakstu zīmēm piedēvēja maģisku spēku. Sacerēja leģendas, ka māku cilvēkiem dāvinājis dievs. Citu dievu starpā uzradās arī rakstības dievi. Bet sabiedrībā izveidojās īpašs sociāls rakstītāju slānis, kam rūpēja rakstu tehnikas pilnīgošana.…
