Raksturs. Rakstura struktūra. Rakstura akcentācija. Rakstura audzināšana

Sengrieķu filozofs Heraklīts reiz teicis: „Cilvēka raksturs ir viņa dēmons (t.i., raksturs nosaka likteni).” Vai tiešām indivīda raksturs ir tas, kas nosaka, kāda būs viņa dzīve? Nezinu. Tāpēc nolēmu to noskaidrot, sīkāk papētot, kas ir raksturs, rakstura struktūra, rakstura akcentācija un rakstura audzināšana.1. Raksturs

Jēdzienu „raksturs” (gr. charaktēr – iezīme, īpatnība) sāka lietot 3. gs. p. m. ē. grieķu filozofs Teofrasts (382.-287.g. p. m. ē.) – pirmā līdz mūsdienām nonākušā sacerējuma par šo tēmu autors. Pēc Teofrasta domām, cilvēka raksturu, ko viņš definējis kā kaut kādas īpašības vai vairāku īpašību izpausmi, nosaka vairāk nekā 30 īpašību (bailīgums, liekulība, alkatība, godkāre u.c.).
Mēģinājumiem vienā momentā izzināt cilvēka raksturu pēc kaut kādām parādībām un faktoriem bijuši visdažādākie novirzieni, īpaši spēcīgas šīs tendences bija 13. – 17. gs. Šajā laika posmā radās visdažādākie strāvojumi:
fiziognomika (gr. physis – daba; gnomon - zinošs), kas mēģināja izzināt cilvēka raksturu pēc sejas uzbūves;
frenoloģija (gr. phrenos – dvēsele, daba; logos - mācība) – pēc „punu” un uzkalniņu lieluma un izvietojuma uz cilvēka galvaskausa;
grafoloģija (gr. grapho – rakstu; logos - mācība) – pēc rokraksta;
hiromantija (gr. hier – roka; manteia – zīlēšana, paredzēšana) – pēc rokas līnijām;
astroloģija (gr. astron – zvaigzne; logos – mācība) – pēc zvaigžņu stāvokļa piedzimšanas brīdī.…