Vienmēr, kad cilvēks izdara, ko ļaunu vai nepiedodamu, viņš mēģina sevi attaisnot ar domu, ka tas ir darīts ar labiem mērķiem, un ar vainīgā meklēšanu citos, bet ne sevī. Tas tiek darīts, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, jo katram no mums tāda ir, lielākā vai mazākā mērā. Tomēr ir cilvēki, kas sirdsapziņu nejūt un vadās pēc instinktiem vai vēlmēm, kas viņus padara aklus pret apkārtējiem cilvēkiem un viņu jūtām.
Rūdolfa Blaumaņa un Annas Brigaderes daiļdarbos ir tēls – Raudupiete, kas aiz labas dzīves meklējumiem apprecas ar vecu, bet bagātu saimnieku. Pēc vīra nāves Raudupiete cenšas pierunāt kalpa puisi Kārli nākt pie viņas iegātņos. Saņēmusi atteikumu, viņa ļauj savam dēlam aiziet bojā, domādama, ka tad Kārlis nāks pie viņas.
Literārajos darbos parādās Raudupietes pakļaušanās savām vēlmēm un instinktiem, nevis savam prātam – mātes mīlestība pret dēlu un kaislība vai mīlestība pret mīļoto vīrieti.
Cilvēks ir pakļauts ne tikai savai sirdsapziņai un prātam, bet arī instinktiem, kas reizēm ir stiprāki par veselo saprātu un sirdsapziņu.
Rūdolfs Blaumanis noveli „Raudupiete” ir sarakstījis 1889. gadā, bet Anna Brigadere lugu „Raudupiete”, balstoties uz Rūdolfa Blaumaņa noveli, saraksta 1914. gadā. Līdz ar to rodas jautājums, kādēļ Anna Brigadere pēc 25 gadiem saraksta šo lugu? Vai tādēļ, ka vēlējās paust savu nostāju par šo problēmu, vai arī nepiekrita Rūdolfa Blaumaņa nostājai un uzskatiem, vai arī, tādēļ, ka apritējuši 25 gadi?…