R.Berzinska darba "Skulptūru izgāztuve" pētījums ar poststrukturālisma metodi

Skulptūra apzīmē mākslu, šī mākslas veida darbu, kā arī šo darba kopumu. Skulptūrai nozīmīga ir gaismēnu spēle uz skulptūru virsmas. Skulptūras attēlojuma objekts galvenokārt ir cilvēks, retāk dzīvnieks. Izšķir apaļstruktūru, ko apstrādā un apskata no visām pusēm un cilni, kur placināts skulpturālais tēls atrodas uz plaknes fona.[8;583,584]
Otrais nosaukuma vārds ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs, proti, izgāztuve, kura apzīmē vietu, kur atved un izgāž atkritumus. Tādā veidā autors ir radījis pretrunīgu nosaukumu. To varētu interpretēt kā skaistā un neglītā, labā un ļaunā, reālā un fantastiskā, vēlamā un esošā vienotību. Ar nosaukumu vien autors vēsta, ka dzīvē nepastāv tikai melns un balts, jo skulptūrām piemīt gaismēnu spēle, bet atkritumos ne vienmēr būs viennozīmīgi atkritumi. Kādam kaut kas var būt noderīgs, citam- gruzis, nevajadzīgs krāms.


(2-29)

Kā pirmais tēls tekstā parādās zirneklis, kurš simbolizē «pasaules» sajūtu audēju.[4;166] Tumsa šeit ir neziņas, noslēpuma tēls, kas liek saprast, ka liriskais varonis ir taipus zināšanām.[4;53,54] Bet viņš jūt, viņam aktīvi darbojas visas sajūtas. Viņš jūt tumsu, kura nav saistīta ar straujām kustībām, rosību vai drūzmu; tumsa ir apslēpta, citu acīm nemanāma, klusa.[6;383] Izpētot fragmentā sastopamo jēdzienu simbolisko nozīmi, domu virspusē uzpeld garīgās un fiziskās tuvības aina. Tā gan ir visai noģiedama, klusa, dūmakā vīta. Liriskajam varonim pāri rāpo tievu kāju ēnas. Kājām bieži piedēvē fallisku nozīmi. Kājas ir ķermeņa daļa, balsta un kustību orgāns, tātad šim loceklim ir vistiešākā saskare ar zemi. Kājas kā pārvietošanās orgāns asociējas ar gribu. Atsevišķu tautu paražās un likumu sistēmā uzlikt kaut kam savu kāju nozīmēja ņemt savā īpašumā.[4;69] Parādās debesu tēls, kurš ir kā vīrišķais un aktīvais un zeme ir kā sievišķais , pasīvais. Uzskatīja, ka visas pasaules radības cēlušās, pateicoties debesu auglīgajai iedarbībai uz zemi.[4;36,37] Frāzes: «tevī dziļāk es ieeju iekšā» un «no tavām elsām noraso man bārda» var saprast gan kā fizisku tuvību, gan kā garīgas dvēseliskas tuvības meklējumus. «Mēle, kas izstiepjas gara», var būt gan kā vārda radītāja, gan kā kaislīga skūpsta sniedzēja.
…