Reālisms tas ir kaut kas mūsu prātam vienkāršāk saprotams, šajā mākslas novirzienā nesastopam nekādus abstraktus tēlus un parādības. Šeit vairāk mākslas darbos tiek parādīta un atainota parastā ikdienas dzīve, cilvēks un visa apkārtējā daba. Reālisms tēlotājā mākslā izveidojās, atteikdamies no romantismā iecienīto mitoloģisko ainu gleznošanas, sapņainuma un emocionālo jūtu izpaušanas, uzskatot, ka tas var radīt nepareizu uzskatu par reālo dzīvi.
Par svarīgāko vērtību tika atzītas skaidras un uz faktiem balstītas zināšanas. Svarīgs bija viss apkārt esošais, notiekošais, sociālās problēmas un to risinājumi. Lielā franču revolūcija pierādīja, ka vēsturi veido tauta, ka tieši tauta ir tas garīgais un reālais spēks. Tika uzsvērts, ka mākslai ir audzinoša loma, tādēļ tai jābūt dzīves skolotājai un tieši tādēļ aktuālai un tautai saprotamai.
Reālisms tēlotājmākslā
Jau 16.gadsimta beigās Rietumeiropas mākslā strauji izplatījās reālisma iezīmes. 16., 17. gadsimta mijā Itālijas mākslas mācību iestādēs pirmo reizi tika atdalīta naturālās dabas izziņa un tās idealizācija. Pamazām savu nozīmi zaudēja visaptverošie un universālie ideāli, kam reālajā dzīvē bija maza nozīme. Mākslas darbi kļuva vienkāršāki un lakoniskāki gan pēc satura, gan formas. Par reālismu kā dominējošo virzienu un tā uzplaukumu var runāt tikai līdz 17. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad savu nozīmi zaudēja visreālistiskākā no nacionālajām skolām - holandiešu glezniecība.…
