MANI IEGUVUMI UN ATSAUKSMES PĒC ROMĀNA IZLASĪŠANAS
No šī romāna es uzzināju par vēstures periodu, kurš sabiedrībā netiek bieži minēts – Ulmaņlaikiem. Man nebija ne jausmas, ka tika apspriesta eigēnikas ideja un šī tēma mani ļoti aizskāra, jo uzskatu, ka cilvēkam nav tiesību pieņemt tik nozīmīgu lēmumu citu vietā. Parasti vēsture mani nesaista, tādēļ neko daudz tai nepievērsu uzmanību arī šajā grāmatā, taču kādam citam lasītājam, iespējams, aizķērās arī citi vēsturiskie fakti.
Lasot romānu, guvu iespaidu par to, kā jūtas cilvēks, kuram ir psiholoģiskas problēmas. Tas lika aizdomāties par savu ikdienu un to, kā izturos pret citiem un kā citi izturas pret mani. Es sapratu kādu, manuprāt, ļoti svarīgu un man šobrīd aktuālu atziņu – mums katram ir savi pārdzīvojumi, sava pieredze un savas bēdas, taču mēs nevaram izmērīt, kuram tās ir lielākas vai kuram sāp vairāk, jo katram cilvēkam jau tā sava problēma ir vislielākā un viņš nevar sajust cita sāpēs tāpat kā savējās. Protams, to apzināties man nebija patīkami, uzreiz sapratu, ka esmu prasījusi no saviem tuvākajiem cilvēkiem neiespējamo un reizēm pat apvainojusies to nesaņemot, tāpēc es priecājos, ka izlasīju tieši šo romānu un varēju padomāt gan par savu, gan Magdalēnas dzīvi.
Mani ļoti uzrunāja arī tas, cik cilvēki maz runā, bet tomēr sajūt viens otru. Piemēram, Magdalena, redzot Ilzi saskumušu nejautāja, kas noticis. Viņa domāja: „Es nejautāju. Es gaidu. Ja es pajautātu nelaikā, varbūt izlauztos tās šausmas, kas cilvēkus aizved līdz nāves salai. Ir jāgaida.” Arī tas ir iespējams, un mēs nekad nezinām vai cilvēkam ir vajadzīga vienatne vai drauga plecs, tāpēc svarīgākais ir būt blakus, pasargāt un runāt īstajā mirklī.
…