Zenta Mauriņa ir dzimusi 1897. gada 15. decembrī ārsta ģimenē Lejasciemā, Vidzemē. Ģimene vēlāk pārceļas uz Grobiņu Kurzemē, kur noritēja viņas bērnības un skolas gadi. Piecu gadu vecumā Zenta Mauriņa saslimst, zaudējot spēju iet, kas tomēr nav viņu kavējis garajā izglītības ceļā; viņa ieguva filoloģijas doktores grādu Latvijas Universitātē. Latvijā Zenta Mauriņa uzsāk savus runu ciklus par latviešu un vispārējo literatūru.
1944.g. atstājusi Latviju, uzsākdama trimdas gaitas, Zenta Mauriņa, kaut ļoti grūtos apstākļos, ir bijusi kā radoša māksliniece, literatūras vēstures pētniece un lektore. Bez vairākām eseju grāmatām un romāniem, viņa sacerējusi nozīmīgus autobiogrāfiskus darbus (7 grāmatas) ar vērtīgu savas dzīves un apkārtnes apceri, kā arī ar sava laika iezīmīgu kultūrvēsturisku notēlojumu, kas ietverti romāna, dienasgrāmatas, piezīmju un skiču formā.
Trīs pirmās autobiogrāfiskās grāmatas „Tālā gaita”, „Iedrīkstēties ir skaisti”, „Dzelzs aizbīdņi lūzt” tapušas laikā no 1944. līdz 1964. gadam Vācijā. Tās rakstītas vispirms vācu valodā un tā kaut cik atvieglinājušas rakstnieces spiedīgo eksistenci, kad jādzīvo „patstāvīgā neziņā, no kā iztiksim nākošo mēnesi”(dienasgrāmatā). Šī triloģija aptver Zentas Mauriņas bērnības laiku, studiju gadus Latvijas Universitātē Rīgā, padomju un vācu okupācijas laiku.
1946.gadā Zenta Mauriņa pārceļas dzīvot uz Zviedriju. Šim laikam arī atbilst trīs autobiogrāfiskās grāmatas: „Trimdas traģika” (1965), „Pasaules vārtos” (1968), „Zemes dziesma” (1967). Pēdējā jeb septītā autobiogrāfiskā grāmata tapusi pēc atstātajiem materiāliem ar nosaukumu „Manas saknes ir debesīs”. Lai gan šīs grāmata sakārtotāja vairs nav Zenta Mauriņa pati (mirusi 1978. g. 25. aprīlī), viņas piezīmēs 1977.g. 29. jūlijā lasāms: „Laikam sakārtošu savas pēdējo gadu piezīmes ar motīvu: dziļākās saknes ir debesīs.” Un grāmatā „Divas kultūras saknes” Zenta Mauriņa spriež, ka šīs zemes iemītnieks nepieder pats sev, viņa saknes ir debesīs, jo katrs no mums ir atoms universā, un katrā atomā dzīvo universs.
…
