Eiropā 16. gs. bija ne tikai lielu ekonomisku un politisku izmaiņu laikmets, bet arī valdošās katoļu baznīcas ideoloģiskā monopola sabrukuma laiks. Vairākās Eiropas zemēs sākās baznīcas reformēšana un katolicisma pāreju uz jaunām kristīgām mācībām: luterānismu un kalvinismu. Livonijā, kas bija cieši saistīta ar Ziemeļvāciju, sāka izplatīties luterānisms. Jaunās mācības pamatlicējs bija Mārtiņš Luters (1483.-1546. g.). Viņš 1517. g. 31. oktobrī pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm piesita 95 tēžu veida aicinājumu uz teoloģisku disputu par indulgencēm grēku atlaižu rakstiem. Šo laiku pieņemts uzskatīt par reformācijas sākumu. M. Luters no septiņiem katoļu sakramentiem atzina tikai divus - kristību un svēto vakarēdienu. Tāpat M. Luters neatzina pāvesta autoritāti, mūku institūtu un baznīcu “kā māti”. Reformācijas ideju izplatībai Livonijā bija ļoti labvēlīga augsne pilsētas un muižniecība centās atbrīvoties no savu laicīgi-garīgo senjoru virsvaras. No agrākiem laikiem mantotā teoloģiski dibinātā politiskā un sociālā sistēma vairs neatbilda laika garam.
Reformācijas ideju pirmie sludinātāji Livonijā ieradās no „ārzemēm”. Pirmie bija mācītāji. A. Knopkens Rīgas Pētera baznīcā uzsāka disputu ar franciskāņu mūkiem. Viņu atbalstīja vairāki Rīgas rātskungi, kas drīz pēc tam viņu iecēla par Pētera baznīcas arhidiakonu. Nedaudz vēlāk Rīgas rāte par Sv. Jēkaba baznīcas mācītāju iecēla S. Tegetmeijeru, tādējādi vēlreiz nodemonstrējot, ka baznīcas lietas uzskata par savu prerogatīvu. Šos notikumus var uzskatīt par reformācijas sākumu Livonijā. …
