Kad kristietība pirms gandrīz pieciem gadsimtiem piedzīvoja reformāciju, tas nebija nekas negaidīts. Kopš 4.gs.A.D., kad pēc huņņu virzīšanās uz rietumiem, savas dzīvesvietas bija spiestas pamest ģermāņu ciltis(vestgoti, ostgoti, svēbi, franki, burgundi u.c.), Romas impērijas pamatticīgajiem tas bija gandrīz vai pamatdarbs – pievērst kristīgajai ticībai pagānus, kuri savukārt bija spiesti virzīties uz rietumiem un iekarot Romas impērijas zemes un dibināt savas valstis. Viduslaiku periods no IV gs. līdz X gs. pagāja kristianizējot centrālās Eiropas, tāpat arī Ziemeļeiropas un Austrumeiropas tautas. Šo darbu galvenokārt veica mūki. Nekristītas palika tikai mazās tautiņas Eiropas nomalēs. Tātad Eiropas kristianizācija pamatā bija pabeigta pirmajā tūkstošgadē.
Nopietna Latvijas kristianizācija tika uzsākta Romas pāvestu Gregora VII(Lielā)(1073. - 1085.), Aleksandra III (1159. – 1181.) un Inocenta III (1198. – 1216.) laikā. Ja par pirmā panākumiem nav drošu ziņu, tad, sākot ar 1182.gadu, kad Daugavas grīvā izkāpj augustīniešu mūks Meinards(Meinhard), Latvijas kristianizācija notiek grūti, bet neatlaidīgi. Ņemot vērā Meinarda panākumus, Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II(1184. – 1207.) 1186.gadā viņu iesvētīja par lībiešu bīskapu Ikšķilē.…