Reformācija

Viduslaikos kristīgā Baznīca darbojās noteiktā politiskā, ekonomiskā un sabiedriskā vidē- feodālajā sabiedrībā.
14. gadsimtā sāka mainīties apstākļi. Sāka attīstīties pilsētas, tirdzniecība, sākas pasaules izpēte, kultūras dzīves atdzimšana. Līdz šim sabiedrība pārsvarā sastāvēja no muižniekiem, aristokrātiem, bruņiniekiem un zemniekiem. Līdz ar pilsētu attīstību sāka veidoties jaunas sabiedrības šķiras – buržuāzija (uzņēmēji) un strādnieku šķira (darba ņēmēji).
Pārsvarā visi viduslaiku Rietumeiropas iedzīvotāji bija kristieši. Baznīcai bija milzīga vara un ietekme gan politiskajā, gan sociālajā jomā. Romas pāvestam bija liela ietekme uz valstu pārvaldi, jo karaļiem bija jāsaskaņo sava politika ar Baznīcas interesēm. Pati Baznīca arvien lielāku uzmanību pievērsa laicīgām interesēm un ticības lietas bieži atstāja otrajā vietā.
Pāvesta galms 16.gs. sākumā bija greznākais Eiropā. Mūki klosteros nepietiekami ievēroja šķīstības, nabadzības un paklausības solījumus. Pāvesta valsts piedalījās karos Itālijā. Pats pāvests lielākās pūles veltīja savas varas nostiprināšanai. Tam visam vajadzēja ļoti daudz naudas. Naudas ieguves avots bija Pāvesta valsts un baznīcas amatu pārdošana. Īpašs naudas ieguves veids bija grēku atlaižu-indulģenču pārdošana. 16.gs. atlaižu pārdošana jau bija aizgājusi tik tālu, ka varēja pat atpirkties no soda par vēl neizdarītiem grēkiem 1000 gadus uz priekšu, kā arī izpirkt jau mirušu cilvēku grēkus. Indulgence izplatīja kā īstu preci ne tikai garīgas personas, bet pat tirgotāji.
Ticīgajos tas izraisīja nepatiku un sašutumu, jo radās iespaids, ka no Dieva soda var vienkārši atpirkties, par ticību nemaz nedomājot. Baznīca to gan redzēja, taču savu politiku negrozīja, jo saskatīja indulgenču tirdzniecībā milzīgu naudas iegūšanas avotu.…